Grozījumu mērķis bija nodrošināt efektīvāku un atklātāku publisko iepirkumu procesu, kā arī novērst likuma radītos birokrātiskos šķēršļus uzņēmējdarbībai.
Kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedrs esmu iesaistīts likuma grozījumu izstrādē, savas bažas regulāri paužot darba grupā. Esmu pārliecināts, ka uzņēmējiem traucē nevis zemais slieksnis, bet tas, ka šos iepirkumus speciālas struktūras līmenī neviens neuzrauga un konkursa rezultātus nav iespējams pārsūdzēt, līdz ar to automātiski tiek palielināti korupcijas riski. Tāpēc mani māc bažas, ka izmaiņas esošajā likumā būs nevis par labu uzņēmējiem, bet tiem, kas likumu vēlēsies izmantot savā labā.
Jāuzsver, ka šobrīd iepirkumu pārsūdzības, kas attiecas uz mazajiem iepirkumiem, neizskata Iepirkumu uzraudzības birojs, bet tās tiek skatītas Administratīvajā tiesā. Līdz brīdim, kamēr tiesa lemj, kurai no pusēm taisnība, paiet vismaz gads un strīdus ābols jau sen realizēts, nauda saņemta un tiesas lēmumam vairs nav nekādas jēgas. Faktiski gaisā karājoties paliek ne tikai aizdomas par iepirkuma sludinātāja negodprātību, bet arī tiek veltīgi tērēta nodokļu maksātāju nauda.
Mazo iepirkumu slieksni nedrīkst paaugstināt, ja netiek sakārtota iepirkumu uzraudzības sistēma. Esmu paudis konkrētus priekšlikumus uzraudzības sistēmas sakārtošanā, kā, piemēram, par nepieciešamību izveidot elektronisko iepirkumu sistēmu, kas būtiski novērstu likuma radītos birokrātiskos šķēršļus gan uzņēmējiem, gan valsts un pašvaldību iestādēm, mazinot korupcijas risku. Šāda sistēma jau veiksmīgi darbojas vairākās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Mūsu uzņēmuma praksē ir precedents, kad apstrīdējām kādas pašvaldības iepirkuma konkursa rezultātu. Tiesa lēma par labu Livland, atzīstot, ka pašvaldība tiešām pārkāpusi likumu. Pat vēl vairāk, faktiski tika pierādīts korupcijas fakts, diemžēl neviena amatpersona netika sodīta.
Ņemot vērā procesa laikietilpību, mūsu ieguvums par faktisko lētākās cenas piedāvājumu iepirkuma konkursā bija atmaksāta valsts nodeva pārdesmit latu apmērā un nesodītas amatpersonas. Šis ir pierādījums, ka mazo iepirkumu pārsūdzība ir neefektīva un lieka. Tai pašā laikā tā saucamie mazie iepirkumi ir viena no izdevīgākajām iespējām shēmošanā, pārvēršot daudzus mazus iepirkumus vienā lielā, regulārā un galvenais drošā papildu peļņas avotā.
Mazie iepirkumi (līdz 20 tūkstošiem latu) veido vidēji 30-40% valsts iepirkumu. Tas nozīmē, ka šobrīd vismaz trešdaļa iepirkumu ir bez stingras uzraudzības un kontroles mehānisma. Arguments par birokrātijas mazināšanu līdz ar mazo iepirkumu sliekšņa palielināšanu neiztur kritiku. Protams, sistēmas sakārtošana būtu apsveicams un loģisks solis, bet šķiet, ka valdība jautājumu risina, radot iespējas likuma apiešanai. Ir īstais brīdis, lai diskutētu par izmaiņām Publisko iepirkumu likumā un sakārtotu sistēmu, ņemot vērā arī mazo un vidējo uzņēmumu viedokli un intereses.
*SIA Livland vadītājs