Gudros, zinošos, politikā labi orientējošos un pret Latviju patiesi draudzīgi noskaņotos un plaši pazīstamos cilvēkos vajag ieklausīties. Šoreiz vēl vairāk tāpēc, ka tie ir nevis Rietumu partneri, bet gan demokrātiski orientēti Krievijas pilsoņi, kas pazīst drēbi no iekšpuses. Valērijas Novodvorskas un Konstantīna Borovoja vizīte pirms referenduma par valodu nāca pašā laikā, jo ļāva kārtējo reizi izpausties vietējai krieviski rakstošajai presei, kā arī Rīgas mēram Nilam Ušakovam, kas, likdami kārtis uz galda, sevi tā atmaskojuši, ka Novodvorskai nekas cits nav atlicis, kā vien izdarīt secinājumu par šo cilvēku naidīgo attieksmi gan pret abiem Maskavas viesiem, gan Latvijas valsti kopumā. Kāpēc to, ko pasaka Krievijas demokrāte, nespēj izrunāt latviešu politiķi un daudzie eksperti? Vai Novodvorskas pamanītais nav arī viņiem acīmredzams, ka «tiem 270 tūkstošiem, kas referendumā balsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, galvā ir vēlamā aina, kurā nav tādas neatkarīgas Latvijas, bet atkal ir Padomju Savienība»? Nenoliedzot sociologu veikta pētījuma nepieciešamību par to, kas tad bijis neapmierinātības pamatā lielai daļai krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju, skaidri saredzamas lietas tomēr vajag saukt īstajos vārdos un atbilstoši arī reaģēt. Kam tad vēl nav skaidrs, ka te nav runa par valodu, bet gan pieaugošo spiedienu ar prasību tikt valdībā, kam var būt tikai viens tālejošs mērķis - neatkarīgas Latvijas valsts kursa maiņa. Saprotams, tas nevar būt pieņemami, lai gan Saskaņas centrs un krievu žurnālisti tūlīt pajautās, kur šādus nolūkus apstiprinoši dokumenti, kā viņi vaicājuši Novodvorskai un Borovojam uzrādīt liecības, kas apstiprinātu Krievijas FSB saistību ar referendumu Latvijā. Iepriekš teiktais nenozīmē, ka ar Saskaņas centru nav jāstrādā. Tas obligāti jādara, turklāt, lai cik tas kādam apnicīgi arī šķistu, jāpiedāvā Ušakovam un Jānim Urbanovičam nosodīt padomju komunisma noziegumus. Tas būtu brīnišķīgs veids, kā viņi varētu paieties pretim latviešu vēlētājiem un parādīt, ka saskaņiešiem ir labi nākotnes nolūki attiecībā pret Latviju.
Ne mazāk svarīgs ir cienījamo Maskavas viesu norādījums par latviešu politiķu bezatbildīgo izturēšanos pret valsts drošību. Par to patiešām derētu domāt nopietnāk.