..to my country» Renāra Kaupera balsī. Varbūt asociācija ir galīgi greiza, bet varbūt arī ne: «Kristapam Ģelzim piemīt spēja jūtīgi pārvaldīt lokālās vides simboliskos elementus un tos meistarīgi interpretēt savos darbos, arī drosme atklāti ironizēt par aktualitātēm sabiedrībā,» tā vēstīts galerijas izplatītajā izstādes anotācijā. Tad stāsts varētu būt ne tikai par liriskām atklāsmēm, ar ko tradicionāli asociē akvareļus, bet arī «manu valsti»?
«Akvareļi varbūt ir par pašu akvareli, varbūt arī ne,» piebilst mākslinieks, ar rūdīta reklāmas speciālista prasmi savērpjot intrigu, «jāpajautā kritiķiem, varbūt vērts noteikti redzēt?»
«Jaunais» akvarelis
Kas gan cits atliek kritiķim pēc šāda izaicinājuma, kā steigšus un ar entuziasmu apliecināt: «Ir, ir vērts, noteikti jāredz!» Tāpat kā tālajā 2007.gada maijā, kad Ģelzis, apmēram divdesmit gadus būdams pazīstams kā laikmetīgs multimediāls instalators, izstādē Ūdenskurs Rīgas galerijā satramdīja mākslu mīlošo publiku, pēkšņi ceļot priekšā akvareļus - tehniku, kas apmēram tikpat ilgu laiku tika uzskatīta par vecmodīgu. Tiesa, Ģelzis nebija gluži pirmais, kas mainīja avangardisku orientāciju par labu konvencionālai, - līdzīgi jau bija izrīkojies, piemēram, Miķelis Fišers. Taču vēstījums bija skaidrs - laikmetīgums nav atkarīgs no tā, kādu mediju mākslinieks izvēlas, bet - ko ar to dara. Vēlāk šo pašu principu Ģelzis attīstīja, eksperimentēdams ar krāsu, kas dabiskā apgaismojumā nemaz nav saskatāma, bet kļūst redzama tikai «zilajā» gaismā, radot efektīgas gleznieciskas instalācijas Cēsu Mākslas festivālā 2008. gadā un tam sekojošā personālizstādē Alma.
Jaunajā izstādē daļēji atpazīstama tā pati pieeja, kas Ūdenskurā, - atraisīts vieglums, ar kādu mākslinieks no kontrolētiem un šķietami nejaušiem otas pieskārieniem papīram veido tēlus, līdzīgi kā baletā, kur spēja radīt bezsvara stāvokļa ilūziju ir obligāts priekšnoteikums, lai rastos deja. Ģelzim no mērķtiecīgi virzīta triepienu, plankumu, klājumu un notecējumu (tie ir visatraktīvākie!) jūkļa veidojas gan ziedu krāvumi, gan jauniešu pūlis, gan priežu mežs. Biežāk nekā iepriekš izmantoti lieli, viendabīgi laukumi, kas veido telpas dziļuma un apjoma efektus.
Nosaukumi nepalīdz
Tomēr būtiskākais, kas nācis klāt Ģelža izteiksmē, ir nevis tehniskas, bet saturiskas dabas, tātad dažādi interpretējamas izmaiņas. Atmosfēra nav tik bezrūpīga kā Ūdenskurā. Daudz intensīvāk izjūtama dramatiska noskaņa, it kā neredzamu draudu klātbūtne. Tomēr darbu nosaukumi neko daudz nepalīdz tos identificēt. Virs reālistiski attēlotas, pludmalē zvilnošas kompānijas galvām acīmredzami notiek kaut kas nēlāgs. Atomsēne Saulkrastos diez vai ir tā, par ko uzdodas. Savam iemīļotajam motīvam - helikopteram - duļķaini pelēkās debesīs mākslinieks šoreiz piekāris vēl sakanbaltsarkanu karogu kā militārā parādē. Apakšdaļā akvarelis «iztek» satraucošā melnbaltā līniju rakstā, tomēr tas atstāts Bez nosaukuma. Darbā Sarkangalvīte un dusmīgs mežs pirmajai ir acīmredzami pakārtota nozīme. Vismaz divos akvareļos spriedzi veido kontroles, novērošanas motīvs - gar mierīgas jūras krastu attālinās policistu grupa (kas it kā esot Skaistuma patruļa), bet Piemineklis izpaužas kā monohroms, tukšs laukums ar rūpīgi uzgleznotu novērošanas kameru augšējā labajā stūrī. Kur palicis pats akvareļa varonis? Varbūt pārvietojies uz citu darbu - Pauzpapīru, kurā izmantots sentimentāla izšuvuma ornaments? Ja atceramies, līdzīga ideja tika piedāvāta Kristapa Ģelža izstrādātā pieminekļa totalitārisma upuriem projektā, kas nonācis turpat, kur citi pirmskrīzes laika monumenti, - intensīvas kritiskas pārvērtēšanas stadijā, kas, jācer, varētu izrādīties ne tikai postoša, bet arī auglīga.
Divējādā ironija
Māksliniekam esot arī pavisam konkrēts katra sava darba sižeta skaidrojums, ar ko viņš izstādes atklāšanā, kā runā, amizējis klātesošās dāmas. Tomēr šie ironiskie pastāsti, kas jau fanu aprindās folklorizējušies, parastam skatītājam nav pieejami, un varbūt, ka ne bez pamata. Jo ar ironiju, tāpat kā ietilpīgo vārdiņu «varbūt», iespējams apieties dažādi. Var atzīties šaubās, dalīties cerībās vai dekonstruēt mītus, bet var arī vienkārši «atšūt» nevēlamu sarunbiedru un atstāt nopietnus jautājumus bez atbildēm. Gribētos iztēloties šīs recenzijas sākumā aprakstīto situāciju uz izstāžu zāles kāpnēm apvērstā veidā - kā mākslinieka ceļu pie skatītāja. «Varbūt vērts?» - minstinās mākslinieks. «Welcome!» - sauc skatītājs. «Nāc vien, Kristap, droši iekšā, rādi, kas rādāms, un saki, kas sakāms! Un bez kādiem «Maybe».»