Lai gan mācību gada atkārtošana ir iespējama vairākumā valstu, kuras piedalījās Eurydice pētījumā, tomēr uz otru gadu palikušo skolēnu proporcija ir ļoti atšķirīga. 2009. gada dati rāda, ka Latvijā no visiem skolēniem otrgadnieki bijuši gandrīz 11%, turpretim mūsu kaimiņvalstīs īpatsvars bijis aptuveni divas reizes zemāks - 4% Lietuvā un 6% Igaunijā. Somijā, kuras izglītības sistēma uzskatāma par vienu no labākajām pasaulē, mācību gadu atkārto tikai 3% audzēkņu. Turpretī Spānijā, Francijā un Portugālē nākamajā klasē netiek pārcelta aptuveni trešdaļa skolēnu.
Biežākais iemels, kāpēc skolēni paklūp ceļā uz izglītības ieguvi, esot nepietiekamās sekmes. Lielākajā daļā Eiropas valstu noteicošais vārds par audzēkņu atstāšanu uz otru gadu galvenokārt pieder skolotājam, pedagoģiskajam personālam un direktoram. Vecāku loma šāda lēmuma pieņemšanā apskatīto valstu vidū atšķiras. Piemēram, Dānijā, Igaunijā un Nīderlandē, lemjot par otrreizēju mācību vielas apgūšanu, tiek uzklausīts vecāku viedoklis. Latvijā, Lietuvā un Somijā vecāki pret to var iebilst, savukārt Slovākijā un Lielbritānijā skolai ir nepieciešama vecāku piekrišana, lai atstātu bērnu uz otru gadu. Pētījums tika veikts visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī Īslandē, Lihtenšteinā, Norvēģijā un Turcijā.
Lai gan atkārtota mācību gada lietderīgums vairākkārt ticis apšaubīts, daļā valstu pedagogi, izglītības speciālisti un arī vecāki joprojām uzskata, ka tas varētu labvēlīgi ietekmēt skolēnu izglītošanos. Pēc pētījuma secināts, ka vērtīgāka būtu atkārtota pieņēmumu un uzskatu izsvēršana, nevis normatīvā regulējuma maiņa attiecībā uz pārcelšanu nākamajā klasē. Apskatā arī konstatēts, ka skolēni par gadu var iekavēt mācības valstīs, kurās uzņemšanas kritēriji sākumskolā ir bērna attīstības pakāpe un gatavība skolai. Skolēniem, kuri ir atstāti uz otru gadu, ilgtermiņā novērotas sliktākas sekmes nekā tiem, kuriem šāda metode nav tikusi piemērota.
Iespējamās misijas direktore Zane Oliņa uzsver, ka atstāšana uz otru gadu parasti ir ar mīnusa zīmi, jo izglītojamo tas nemotivē mācīties. «Ja esam redzējuši, ka vienreiz tas nestrādā, ir jāmeklē cits risinājums, nevis atkal jāmāca tādā pašā veidā,» viņa uzskata un norāda, ka atkārtots mācību gads ir cīņa ar sekām, nevis problēmas risināšana. Skolai būtu jāseko līdzi audzēkņu sekmēm visa gada garumā un iespējamais rezultāts jāparedz jau laikus, nevis pavasarī jākonstatē fakts, ka pārcelšana nākamajā klasē nenotiks. Skolēniem, kuri netiek līdzi mācību vielas apguvē, ir svarīgi izmantot palīglīdzekļus, un vajadzīgs personāls, kas ļauj apgūt priekšmetus atbilstoši viņu līmenim.