Atrast puķi klintī
«Vientulībā mazs mierinājums pat Raiņa teiktais: «Tu kļūsti vientulīgāks gads pēc gada, no tevis atšķelsies pēc drauga draugs...»,» stāsta Rasmas kundze (74) no Vidzemes. Viņa nevēlas publicitāti - mazpilsētā negriboties citiem atklāt, kas pašai uz sirds. Kaut arī labprāt iemantotu draudzeni ar līdzīgu dzīvesstāstu. Viņa visai kritiski izsakās par senioru sabiedriskajām aktivitātēm - esot grūti saprasties, iesaistīties, kaut gan iespēju, kā aizpildīt dzīvi ar dažādām nodarbēm, netrūkstot. «Ja šitādi iet pensijā, tas ir trakums! Tiem strādāt un strādāt valsts un savā labā. Pensija jāpiešķir veciem un ne ar labu veselību cilvēkiem, kas nevar vairs strādāt un gādāt par sevi, nevis tādēļ, lai varētu iegūt vairāk brīva laika interešu klubam. Lasot par šiem pārņiprajiem ļaudīm, neviens vien nodomā, ka par dāsnu piešķiram pensijas, neblamējiet mūs,» Senioru Dienai par tās aprakstītajiem pensijas vecuma cilvēkiem raksta Edīte. Taču Maijas kundze nepadodas: «Man pāri septiņdesmit, kaut gribētos būt vecākai, lai ātrāk skrien laiks un nebūtu jābūt vienai. Bet nekas! Domāšu pozitīvi, meklēšu nopietnu ikdienas nodarbošanos ar lielāku slodzi, un gan laiks uzvilks mazu krevelīti uz manas brūces.» Kā uzveikt vientulību?
Kā runāja Mirttante
«Cilvēks dzīvo divas dzīves: pirmā ir dzimtas koka dzīve, un tikai otrā ir personiskā,» saka psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Piedzimstot mēs nedzīvojam savu dzīvi - līdz 40 gadiem piepildām tās prasības, vajadzības, kas nāk no dzimtas koka. Strādājam dzimtas kokam. «Latvietim tas ļoti pierasts un tiek uztverts kā norma - būt kādam vajadzīgam. Bet, pienākot dzīves vidusposmam, kad vairs nav par ko rūpēties, šķiet - vairs nav kam dot. To izjūt kā zaudējumu, jo nepagūst iemācīties kā ieguvumu pašam sev.» Cilvēki ieķeras savās dzimtās, kalpo tām un rada atmosfēru, kurā pieprasa būt svarīgiem - ar gražīgumu, slimībām it kā deklarējot, ka dzimta ir svarīgākais. «Bēdīgi, ja cilvēks neiemācās dzīvot. Tad viņš bērniem, mazbērniem nedod vēstījumu, ka dzīvot ir forši. Tikai, ka strādāt ir forši. To nevar iemācīties citādi kā tikai no vecāku piemēra. Tāpēc svarīgi dzīves vidusposmā iemācīties dzīvot, gūt prieku no dzīves.» Savukārt vecuma posms ir laiks, kad sagatavoties aiziešanai. «Jāparūpējas, lai nāve neradītu caurumu, kurā visi tiek rauti iekšā. Ja cilvēks atstājis uz savu dzimtu iespaidu, ka ir neaizstājams, ka viņam jāizrāda jūtīga uzmanība, tas nozīmē, ka viņš integrēts dzimtas kokā kā ķermeņa daļa. Viņam nomirstot, ģimene jutīsies, it kā roka būtu nocirsta. Baidīties nomirt, tam negatavot sevi ir veids, kā ietekmēt, turēt savā varā citus.»
Mēs esam vieni!
Tiesa, vientulību, kurā nāk zaudējuma sajūta, transformēt vienatnē, kurā valda pašpietiekamība, ir sarežģīti. «Tā ir ilūzija, ka neesam vieni. Mēs esam vieni! Un bēgam no šīs ilūzijas, ieķeramies citos un nepieņemam pasauli tādu, kāda tā ir. Tieši vecākajai sabiedrības daļai vajadzētu būt vairāk spēka un drosmes to pieņemt. Tikai tad, kad esam vieni, apjēdzam, kas esam, ko nesam sevī. Ne tik daudz fiziski, cik garīgi un emocionāli.» V. Rudzītis skaidro: visi zaudējumi rada dusmas, tukšumu. Dusmām ir pozitīva nozīme, bet ir risks pārvērsties destruktīvā. Ar zaudējumu saistās arī bailes. Zaudējot darbu, dzimtas koku jeb kārtējo vecuma posmu, visām šīm jūtām jāparādās. To nevar nebūt - tāpat kā, iegriežot pirkstā, tek asinis. Šajā gadījumā asiņo dvēsele - ar tukšuma sajūtu, dusmām un bailēm. Bet kā līdz ar to nelikt vainīgiem justies pārējiem? «Vienmēr būs tautas daļa, kas atteiksies no progresa un veidos zemāko slāni, kur skaista novecošana nekad nenotiks. Kur būs turēšanās visiem kopā un ideoloģija, kurā nav vietas individuālismam un personiskajai attīstībai. Bet būs arī aristokrātija, kura veidos jaunus garīgus apvāršņus, - tie cilvēki, kas noder ne tikai saviem bērnu bērniem, bet arī pārējai sabiedrībai.» Labākais stimuls mainībai esot salīdzinājums. «Mēs mācāmies no citiem. Šīs lietas vergu tautai pašas par sevi gan nenotiks, tās jāiestrādā. Neatkarības periods tam vēl par īsu. Mēs visi nākam no zemniekiem, kam dzīve un darbs bija kopā. Zemnieku sētā individuālisms nebija iespējams, jo individuālisti gāja bojā. Tur arī sakņojas bailes palikt atsevišķi - jāturas kopā, citādi nomirsim. Vecumā, paliekot vienam, cilvēks vienatni uztver ar bailēm, jo jūtas apdraudēts. Ar to var tikt galā, tikai strādājot ar sevi.»