Apaļo dzimšanas dienu viņš atzīmējis jau maijā un bez dziedāšanas. Koncertuzvedumā, ko diriģēs Atvars Lakstīgala, kopā ar jubilāru piedalīsies Julianna Bavarska (Lēdija Makbeta), Krišjānis Norvelis (Banko), Raimonds Bramanis (Makdafs), Viesturs Jansons (Malkolms), Liene Kinča (Galmadāma) u. c. solisti. Tas nebūs gluži statisks koncertuzvedums, jo režiju veidojis Uģis Brikmanis un to pārrauga arī kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.
Baritonu sapnis
S. Izjumovs ar prieku atceras, kā pirms desmit gadiem atveidojis Makbeta lomu Igaunijas Nacionālajā operā Tallinā. «Bet ideja par koncertuzvedumu Rīgā pieder mūsu Operas mākslinieciskajam direktoram komponistam Arturam Maskatam, zinot, ka koris un orķestris šo mūziku tikko apguvis, piedaloties iestudējumā Spānijā,» Samsons Izjumovs kā allaž ir konkrēts un tiešs. Vārdos viņš daudz neizplūst, jo, viņaprāt, dziedātājam ir jādzied, nevis jāgozējas interviju lapās. Un ja vien mākslinieka tiešā tuvumā Operā nebūtu viņa dzīves drauga un koncertmeistares Lailas Holbergas, viņš, iespējams, uzreiz pēc ģenerālmēģinājuma «noplauktu», izvairoties no intervēšanas. Sākumā pat atrunājas, ka Laila varot visu viņa vietā izstāstīt un daudz labāk. Bet viņš «iekrīt» ar to, ka vedinu viņu pastāstīt tuvāk nevis par jubileju, bet par savām attiecībām ar paša iemīļotāko opermūziku.
«Verdi operu partijas visas ir ļoti skaistas, tās lieliski guļ balsī. Taču tā ir arī lieliska vokālā skola. Tās ir baritona lomas, par kurām katrs var sapņot - no mīloša tēva (Rigoleto) līdz nelietim (Jago),» stāsta jubilārs, kurš tepat mūsu Operas Verdi repertuārā veidojis spilgtus Amonasro (operā Aīda), Renato jeb grāfa Ankarstrēma (Masku balle), marķīza di Pozas (Dons Karloss), Žorža Žermona (Traviata), Rigoleto un Nabuko tēlus. Dziedonis atzīst, ka Verdi mūziku itāļu valodā dziedāt viņam ir vokāli pat ērtāk nekā krievu operas paša dzimtajā valodā.
Vislabāk jūtos mājās
«Jubileja? Nekas sevišķs. To sagaidu normāli. Protams, patīkami. Agrāk bija vēl patīkamāk. Priecājos, ka vēl nejūtu balss saguruma pazīmes. Bet ir jādzīvo prātīgi un balss ir jāsargā. Es, piemēram, varu sākt dziedāt ne agrāk kā pulksten 12 dienā. Mēģinājumi desmitos no rīta man neder. Sevišķi tad, ja iepriekšējā vakarā bijusi izrāde,» stāsta S. Izjumovs. Šī iemesla dēļ viņš arī neraujas dziedāt rietumos, kur ne vienmēr vari pateikt: piedodiet, es nākšu vēlāk. «Un vispār, ilgāk kā mēnesi prombūtnē izturēt nevaru. Piemēram, vācieši ir pārāk pedantiski. Bet es nevaru dziedāt, skaitīdams: viens, divi, trīs. Neērtības rada arī tas, ka nezinu svešvalodas.» Tā viņš secinājis, piedaloties iestudējumos Bregencas festivālā, Klāgenfurtē, Diseldorfā, Sanktgallenē un Lodzā. Bet Krievijā viņš, starp citu, bija gaidīts viesis arī leģendāro dīvu Irinas Arhipovas un Marijas Biešu veidotajos festivālos.
Daugavpils rūdījums
Līdzīgi kā daudzi citi Latvijas dziedātāji, Samsons Izjumovs absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un par vokālo skolu ir pateicīgs profesoram Gurijam Antipovam. Bet par mīlestību uz teātri - Daugavpils teātra gaisotnei, kuru baudījis kā šī teātra aktrises un administratora atvase. «Mammai bija lielisks augstais soprāns, viņa dziedāja raksturlomas operetēs, kuras tolaik Daugavpilī iestudēja bieži. Vecāki spieda spēlēt klavieres un klarneti, bet tas gan man riebās. Visu mūžu atcerēšos pretīgās Gēdikes etīdes, ko spēlēju, kamēr citi puikas spēlēja futbolu. Un tēvs tik īsi apgrieza man nagus, ka bija sāpīgi pieskarties taustiņiem.» Operu viņš iemīlējis, kad radio pirmoreiz dzirdējis, kā dzied Georgs Otss. «Viņš dziedāja Dēmona āriju Gaisa okeānā -tik samtainā, siltā balsī. Nodomāju: lūk, tā es gribētu dziedāt!» atceras S. Izjumovs pēc nu jau 32 mūsu Operā nostrādātiem gadiem. LNO solists viņš ir kopš 1978. gada un uzreiz galvenajās baritonu lomās, sākot ar Jevgeņiju Oņeginu un Žoržu Žermonu. «Bet īpaši man patika strādāt ar režisoru Dmitriju Bertmanu pie Skarpijas tēla operā Toska. Viņš radikāli mainīja tēlu attiecības, taču tas bija pamatoti.» Protams, arī S. Izjumovam uz skatuves gadījušies smieklīgas kļūmes. Viņš atminas, ka operas Zemnieka gods pirmizrādē pat nokavējis iznācienu. «Nedzirdēju, kā mani izsauc uz skatuves. Kad atskrēju, ieraudzīju - kolēģi uz skatuves ar žestu jau norāda uz mani, bet manis tur nav! Steigā izskrēju no pretējās puses un jau dziedādams sajutu, ka vienai kurpei nolūzis papēdis. Savukārt Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā man uznāca klepus tad, kad varonis, Katerinas vīratēvs, jau bija noindēts. Katerīna dzied, ka vīratēvs miris, bet es acīmredzami raustos zem šineļa.