Jau no agras jaunības Mārīti saistījusi iespēja palīdzēt cilvēkiem justies labāk, būt līdzās un ārstēt. Vispirms strādājusi par medmāsu bērnu slimnīcā, Mārīte turpināja darba gaitas kā operāciju māsa tās pašas slimnīcas acu nodaļā. Kādu laiku strādāja arī par dežūrmāsu, taču šajā darbā nepatika vienmuļā rutīna. Šobrīd kundze par sevi teic: «Man ļoti paveicies, jo darbs sakrīt ar hobiju. Tā patiešām ir Dieva svētība.»
Lai nepazustu rutīnā
Mārītes ceļš uz mīļāko nodarbošanos sākās ar fizioterapijas māsas kvalifikācijas iegūšanu. Tomēr darbs ar iekārtām nav paticis tik ļoti kā darbs ar rokām, tāpēc iestājusies masieru kursos. Ieguvusi diplomu 1987. gadā, Mārīte sāka strādāt darbā, kurā vēl arvien katru dienu piepilda savu misiju. «Jebkurā darbā jābūt iekšā ar visu sirdi un dvēseli, lai nepazustu rutīnā, nesāktu līdzināties robotam. Nepietiek ar to, ka dari savu darbu perfekti - ja neesi tajā ar visu sevi, no tā nav jēgas. Tā arī manā darbā nepietiek ar to, ka es tehniski pareizi izmasēju, izglaudu, izplikšķinu un izrīvēju - ir jājūt, kas tur apakšā notiek. Kas notiek cilvēkā iekšā.» Patiesībā šeit runa ir par talantu ārstēt pieskaroties. Mārīte uzskata, ka katram ir īpaši attīstīta viena no maņām, caur ko cilvēks sevi realizē - viņai tā esot tauste.
Kundze uzsver, ka viņai patīk kalpot cilvēkiem, tos aprūpēt un arī uzklausīt. Visiem cilvēkiem Mārīte novēl nebūt vienkāršiem informācijas uztvērējiem, bet gan ieklausīties sevī, dzīvot saskaņā ar savu sirdi. Mārīte novērojusi, ka mūsdienu cilvēki kļūst pārāk pilni ar informāciju, tāpēc pašai ikdienā rodas vēlēšanās atslēgties no televīzijas un pat grāmatām. Viņa saskata likumsakarību tajā, ka pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku slimo ar vairogdziedzera saslimšanām, jo šis orgāns mūsu ķermenī ir atbildīgs par informācijas uzņemšanu un šķirošanu. Nav brīnums, ka informācijas pārbagātības laikā vairogdziedzeris mēdz būt pārslogots, radīt problēmas.
Nest cilvēkiem gaismu
Gan darbs, gan ikdiena Mārītei cieši saistīta ar jogu un ajūrvēdas filozofiju, ko viņa iepazina pirms 15 gadiem un kas pilnībā mainīja viņas domāšanu, dzīves uztveri. Ideja nodarboties ar jogu atnākusi kādā fizisku sāpju posmā. «Joga man lika saprast, ka es nezinu nekā. Taču tā viena miljonā daļiņa, ko es zinu, ir fantastiska. Un es ieraudzīju pasauli pilnīgi citās krāsās.» Līdz ar jogu Mārīte sākusi interesēties par ajūrvēdu jeb mācību par dzīvi - šīs zināšanas iet rokrokā ar viņas darbu. Iepazīstot kādu cilvēku, kundze nosaka viņa enerģētiku, kas var būt uguns, ūdens, zeme vai vējš - un ar katru jāstrādā citādi. Piemēram, uguns enerģijas cilvēkus nevar stipri spiest, jo viņi ir jutīgi. Ar zemes cilvēkiem jāstrādā spēcīgāk, lai kaut kas viņos izkustētos un mainītos. Vēja cilvēki ir ļoti trauksmaini, skrejoši, kam var palīdzēt ar maigām, drošām kustībām.
No Mārītes staro pozitīvisms, zinātkāre un vēlme arvien apgūt ko jaunu. Interesējoties par dažādām kultūrām un ticībām, viņa sapratusi, ka visu reliģiju mērķis patiesībā ir viens - nest cilvēkiem gaismu. Piemēram, latviešu tautas dziesmas dvēseliskā līmenī ir tās pašas austrumu mantras. Mārīte atzīst, ka senlatviešu atziņas un latviešu tautas dziesmas viņu uzrunā ļoti dziļi. Ar tām viņa saskārusies arī šķietami neparastā vidē - pirtī. Latvju dainas ir svarīga senlatviešu pirts rituāla daļa - to Mārīte apguvusi, divus gadus mācoties Aelitas un Jura Batņu pirts skolā Lielzemenes. Pirtis var būt visdažādākās - viena no tām Valdas Vītolas vadībā ietver katra pirtī iešanas posma pavadīšanu ar tautas dziesmu.
Pirts skolā Mārīte veido pati savu programmu, kurā ietilpst pēršana un darbs ar ajūrvēdiskajām eļļām. Viņasprāt, iešana pirtī nav vienkārša nomazgāšanās, bet gan apziņas paplašināšana. Tāpēc nav jābrīnās, ka ierastās miegainības un pārguruma vietā pēc pirts rituāla cilvēki izjūt neparastu mundrumu un spēku. Pēc visaptverošo pirts zinību apgūšanas, kur ietilpst gan pirtī lietojamo ārstniecības augu, gan pirts psiholoģijas apgūšana, Mārīte martā gatavojas skolu absolvēt un iegūt pirtnieces diplomu.
Izgrieza kā vecu zeķi
Citāda, bet ne mazāk svarīga dzīves skola gūta ceļojumos uz Indiju un Nepālu. Šie bijuši īsti svētceļojumi ar smagiem fiziskās un garīgās izturības pārbaudījumiem. Mūsu platuma grādos ar Himalaju mūkiem saistītais romantiskais misticisms Mārītes stāstos iegūst pamatīgu reālisma piegaršu. Šeit nācies sadzīvot ne tikai ar skarbiem ārējiem apstākļiem, žurkām un dēlēm, bet arī ar iepriekš neatklātām šķautnēm sevī.
Savos ceļojumos Mārīte redzējusi neiedomājamus kontrastus no nabadzības dziļumiem līdz garīgās apgaismības virsotnēm. «Svētā pilsēta Varanasi izgrieza mani kā vecu zeķi, izvelkot ārā gan nepatiku, gan riebumu, gan bailes. Es sapratu, ka uz Indiju - un vispār jebkur - jābrauc, cienot šo vietu. Tu brauc uz otra māju. Ja brauksi ar domu - te viss ir tik prasti, kā gan te kāds var dzīvot, Indija ļoti ātri ar tevi tiks galā. Taču, ja to pieņemsi, kāda tā ir - dos ārkārtīgi daudz.» Otro reizi dodoties uz Nepālu, Mārīte jau bija gatava pieņemt austrumus tādus, kādi tie ir: «Šeit satiku cilvēkus, kas māk sastrādāties ar dievišķiem spēkiem. Tās ir prātam neaptveramas enerģijas.» Mārīte piebilst, ka mēs, eiropieši, domājam, ka esam visgudrākie, bet patiesībā austrumos cilvēki prot dzīvot mierīgāk, draudzīgāk un patiesāk. Labs piemērs tam ir satiksme Katmandu ielās - neiedomājams haoss, taču cilvēki viens uz otru nelamājas un pat palīdz pāriet pāri ielai.
Uz jautājumu par nākotnes plāniem Mārīte atbild caur jogas filozofijas prizmu, sakot, ka cenšas dzīvot šeit un tagad. Taču ideālais scenārijs būtu vasaras pavadīt savās lauku mājās, sienot slotiņas, lasot zālītes, audzējot puķes, kurinot pirti un baudot lielisko Latvijas vasaru. Savukārt rudenī un ziemā ļauties savai atkarībai - doties lielajos ceļojumos un klejot, iepazīstot jaunas vietas un kultūras.