Aizpurietes romantiskajā dzejas izjūtā neietilpst rakāšanās pa dzīves prozu - viņa savu dzejas varoni spēj ietērpt ne tikai skrandās, bet arī pērļu virtenēs un visas problēmas pārlaiž ar rūgtu vīpsnu. Tomēr ar katru nākamo grāmatu viņas dzeja arvien vairāk zaudē romantikas mirdzumu, noslīgstot rūgtumā, bezcerībā un izmisumā, arī dzejoļu forma kļūst arvien kompaktāka. Tagad viņai pietiek ar pavisam nedaudzām rindām, lai precīzi un oriģināli aprakstītu savu disharmonisko pašsajūtu, piemēram: «sarūsējusi roze/dārdošā skārda dārzā/tāda ir tava seja/nepaguvusi noziedēt/kamēr dārza dzīslās vēl tecēja maigums» (27. lpp.).
Izraušanās no šādām sajūtām ir visai retas, tāpēc jo vairāk izceļas, piemēram, pagāniski erotiskais pantiņš par saules mācekli, kas laiza miesu ar līksmu mēli (86. lpp.), vai mirkļi, kuros dzejas balss vēlreiz izdzīvo ainas no sava tēva dzīves, dejodama aizgruvušā mežabrāļu zemnīcā. Aizpuriete vienkārši ir pārāk laba dzejniece, lai uzrakstītu vienmērīgi pelēcīgu un bezcerīgu grāmatu - krājumā interesants liekas galvenokārt tas, kas nav paguruma saēsts.
Grāmata izskan uz bezcerīgas nots ne tikai tāpēc, ka dzejoļi drūmi. Šajā grāmatā autore konsekventi nelieto lielos teikuma sākuma burtus, vairākos dzejoļos nav pieturzīmju, dzejnieces iecienīto jambu daudzkārt nojauc aritmiski pārsitieni. Nepārtrauktais izmisums, nevajadzības un nemājības apziņa uzstājīgi izpaužas arī dzejoļu formā - vai tad ar pēdējiem spēkiem uzrakstītās pāris rindiņās būtu jāmeklē nez kāda daudzveidība, izsmalcināta forma vai valodas krāšņums?
Taču Ledusskapja šūpuļdziesma ir pirmais Aizpurietes dzejoļu krājums, kurā ievietota arī proza - krājuma titulteksts ar apakšvirsrakstu «sablīvētā laika dzeja» ir desmitdaļīgs stāsts par kādas bohēmiski noskaņotas suvenīrbildīšu zīmētājas haotisko ikdienu, savukārt Daijas dzīve līdzīgus sadzīves apstākļus apraksta sirreālā, ironiskā veidā. Tāpat kā Aizpurietes romānā Nakts peldētāja (2000) un stāstā Atdzejotājas murgs (Karogs, 2003/6), šo darbu galvenās varones galvenais prototips, šķiet, ir pati autore.
Lietas, kas Aizpurietes dzejā iegūst pievilcību un noslēpumainību, viņas prozā atklājas kailas un nepievilcīgas. Viņas varonēm kopīga ir visai apātiska attieksme pret pasauli, nevēlēšanās uzņemties rūpes par dzīves praktisko pusi, regulāra vēlme aizbēgt no pienākumiem un ģimenes locekļiem. Ledusskapja šūpuļdziesmas galvenā varone Jana izvēlas nevis sēdēt mājās un aprūpēt bērnus, bet iet pie mākslinieka Rasmusa kopīgi iemalkot krutku vai arī doties romantiskās pastaigās ar dzejnieku Maiju, savu mīļāko. Savukārt Daija dzīvo bezcerīgā, jautrā haosā kopā ar vecuma marasmā ieslīgušo vecpapu, un viņai nav iebildumu, ja dzīvoklī ieperinās zvirbuļu ģimene vai bomžu bariņš - šī varone jau zaudējusi pēdējo ilūziju par to, ka dzīvi var sakārtot.
Šie prozas darbi runā daiļrunīgāk nekā jebkurš dzeltenās preses raksts, un lasītāju tie varētu krietni samulsināt. No dzejoļiem gūstam priekšstatu par kādu traģiski nepiepildītu, mākslas un mīlas caurstrāvotu un liktenīgu kaislību vadītu dzīvi, savukārt prozas darbi vēsta: Aizpurietes liriskajai varonei vienkārši patīk iedzert, patusēt ar klaidoņiem, paklaiņot apkārt un par citām lietām daudz neuztraukties.
Šie darbi būtu daudz iespaidīgāki, ja autore šādu savu varoņu dzīvesveidu neuztvertu kā vienīgo iespējamo un pašu par sevi saprotamu, bet mēģinātu racionāli analizēt, kāpēc viņas varone līdz tādam nolaidusies un kas darāms, lai no tāda atsvabinātos. Diez vai lasītājam būtu jājūt līdzi būtnei, kura spirta malka dēļ pamet novārtā savus mazos bērnus, lai cik dziļi būtu viņas pārdzīvojumi un lai cik smeldzīgus dzejas tēlus tie inspirētu.