Tā noteikti ir taisnība, un tam ir savi izskaidrojumi. Pragmatiski: teātris cilvēkam prasa salīdzinoši mazāku enerģijas patēriņu un arī salīdzinoši mazākus naudas ieguldījumus. Ja vispārīgāk: teātris latviešiem ir tā iesēdies - un paldies dievam, ka tā! -, ka latviešiem grūti sevi iedomāties bez teātra. Jā, teātris, aktieri vairs nav tādi elki, kuriem gribas pieskarties, tomēr ir kopības sajūta un mēs uz ielas atskatāmies, ja garām paiet Uldis Dumpis vai Rēzija Kalniņa. Man šķiet, ka šīs vērtības saglabāsies, ja vien neturpināsies tā kultūras iznīcināšana, kādu piedzīvojam tagad.
Bargs apzīmējums.
Tas pārmetums ir vērsts valdošajai elitei, kurai kultūra acīmredzot pašai nav vajadzīga, tādēļ attiecīga attieksme. Atļaušos apgalvot, ka esmu cilvēks, kurš visu mūžu apmeklē daudzus kultūras pasākumus, attiecīgi man ir priekšstats, kurš no elites apmeklē Operu, teātri. Un tādu ir ārkārtīgi maz! Pat uz apmaksātajām ložām nenāk! Es cilvēciski saprotu šos cilvēkus: viņi ir noguruši, viņi atnāk mājās un noskatās stulbu krimiķi, mēģinot atslēgties. Bet, ja tev personīgi kultūra nav vajadzīga, tad tu to aizstāvēsi tikai vārdos, publiski, bet tā īsti ne. Tā ir tāda apvērsta uzvedības forma, ko noteikti esi pamanījis politikā: kad politiķis runā ar otru politiķi, viņi spēj kontaktēties civilizēti; kā nonāk tribīnē vai TV studijā - pavisam citi teksti...
Man gan liekas, ka elite (un arī daļa sabiedrības) saka tā: mēs esam kājām, rokām par kultūru, bet tagad ir izdzīvošanas laiks, kad ir ļoti daudz vajadzību veselībai, drošībai utt. Nu iesaldējam finansējumu, kad tiksim uz pekām, mēs par kultūru arī neaizmirsīsim.
Dzīvē nenotiek tā kā fantastikas filmās, kur cilvēkus iesaldē un pēc desmit gadiem atsaldē tikpat jaunus un skaistus. Kultūras procesi visu laiku attīstās, ja iestājas pārrāvums, zūd cilvēku pieradums, pieprasījums pēc šīm vērtībām. Man ir nācies strīdēties ar dažiem juristiem, kuri saka: aktieris ir tāda pati profesija kā jurists. Jā, piekrītu. Tomēr atšķirība ir tā, ka, ja jurists grib atgriezties pēc trim četriem gadiem jurisprudencē, viņš - apgūstot likumdošanas jauninājumus un izmantojot kopējo zināšanu bagāžu - to var izdarīt. Aktieriem, vijolniekiem utt. 99% gadījumu tas neizdodas. Lai man piedod juristi, bet, ja man saslimst Dace Bonāte, tad man nav ko likt Billes lomai; ja saslimst mans jurists, es atradīšu speciālistu vajadzīgajā jautājumā dienas laikā.
Daudzās nozarēs dzird vārdu savienojumu «pietrūkst valsts politikas, stratēģijas». Vai tev kultūras jomā pietrūkst valsts politikas? Varbūt kultūra ir pašorganizējošs process, kurā valstij labāk nejaukties?
Jāapzinās, ka Latvija ir maza valsts, kurā bez subsīdijām kultūra neiztiks. Man nav nepieciešams, lai kāds teiktu, kas man jādara. Bet man vajadzīgs valsts atbalsts situācijā, kad teātris, piemēram, grib četras sezonas iestudēt kaut ko no Raiņa - kaut tādēļ, lai sabiedrība par viņu neaizmirstu, lai gan ir skaidri zināms, ka vairāk par desmit izrādēm sezonā Rainim arī nebūs, jo tā nav izklaide. Tomēr teātrim būs iespēja Raini iestudēt.
Tādu skaidrojumu es saprotu. Vienkārši, kad dzirdu no politiķiem tēzes, ka vietējai kultūrai pirmām kārtām jāveicina patriotisms, rodas jautājums, kurš šo patriotismu definēs...
Patriotisms ir zināt, kādi izcili autori, mākslinieki mums ir bijuši.
Pieminējāt nogurumu. Kā tas ietekmē kultūru, ja cilvēks saka: es gribu atpūsties, jūs man te nekraujiet virsū kaut ko smagu?
Ja runājam par teātri, tad 70% ir izklaide, 30% - t. s. nopietnais. Tas nav nekas jauns. Es savulaik dikti «šuvos» par šo tēmu, jo pats neesmu komēdiju cienītājs, bet tad man vecais Jaunušans teica, ka šāda aptuvena proporcija teātrim piedienas. Kvalitatīva izklaide ir nepieciešama; cita lieta, ka laika un līdzekļu trūkuma dēļ kvalitātes līmenis ne vienmēr ir pietiekams. Tomēr vēl nopietnāk ir tas, ka izklaides īpatsvars kopumā ir pārāk liels. 90% no televīzijā redzamā ir izklaide, tad vēl mēs... Rezultātā daudzi atradinās no kaut kā nopietnāka. Latvieši ir ļoti pacietīgi, bet gadās, ka, ja uz skatuves ir monologs astoņu minūšu garumā, zālē sāk dīdīties krēslos. Iestudēt izrādi, kas ilgst trīs stundas, ilgāk ir riskanti, jo esam pieraduši pie divu minūšu sižetiem, 140 zīmēm tviterī utt. Mēs paši iedzenam sevi tādā steigā, ka visu laiku prasām action.
Un tad, man šķiet, ir otrs grāvis. It kā saka, ka sabiedrība ir nogurusi no politikas, bet vienlaikus mēs esam ļoti politizēti, gribam arī kultūrā nolasīt kaut ko aktuālu, par šodienu.
Vai tad Jāzeps un viņa brāļi nav mūsdienīgs? Vai Oblomovs Jaunajā Rīgas teātrī? Ja tu runā par t. s. žurnālistisko piegājienu, tad esam mēģinājuši - ar to pašu Žurku Kornēliju. Un vieniem viņa drausmīgi nepatīk, citiem - tieši otrādi.
Un, kad pēdējoreiz mēģinājām to Žurku padarīt tādu nopietnāku, ar tiešāku piesaisti notiekošajam, bija cilvēki, kuri bija neapmierināti par šādu žurnālistiku, jo bija atnākuši izsmieties. Jebkurā gadījumā ir viena lieta, ko vajadzētu mazināt, vienalga, vai runājam par teātri, presi vai grāmatām, - slieksmi kādu pazemot, sagraut viņa reputāciju, sasist pa seju. Ar to mēs paši sevi saēdam. Un ir tā, ka cilvēks, noskatījies kārtējo «atmaskojošo» sižetu, aiziet uz teātri vai nopērk grāmatu un sagaida arī te, ka tiem «maitām» kārtīgi sados.