Dzīves uzdevums ir nevis būt vairākuma pusē, bet gan dzīvot saskaņā ar iekšējo, paša apjausto likumu, pārlūkojot savu pagātni, vērtējot tagadni un domājot par nākotni. Pašcieņa pasargā no sarūgtinājuma un sirdsapziņas pārmetumiem vecumdienās - lai dvēselē grumbu būtu mazāk nekā sejā. Jaunība ir kā cīruļa rīta dziesmas, mūža launaglaiks - kā lakstīgalas vakara dziesmas. Zaļā jaunība ir patīkama, toties bezrūpīgā vecumā jauks mierinājums ir redzēt jaunības spēku iemiesojumu darbos, kuri nenovecos kā mēs paši. Vecumdienās paveras viss dzīves apvārsnis. Pieredze parādās kā rentgenā, kur paklāt vismaz salmiņus, nevis sērkociņus, lai vienos ratos neiejūgtu gulbi, vēzi un līdaku.
Cilvēku vairākums parasti izdarītās muļķības vai pārdzīvotās nepatikšanas dēvē par pieredzi. Mūsu glābšanas enkurs, mūsu bāka, mūsu dzīves jēga ir darīt labu. Saņēmēji allaž piepilda plaukstas, turpretī devēji - savas sirdis. Nelokāma garaspēka pensionāri, izdzēruši pēdējās piles no rūgtā vēstures kausa, lieliski pārzina latviešu nācijas garīgās vērtības, ir nacionālās ticības, cerības un mīlestības ceļa rādītājs.
Dzīvē zināšanas bez pieredzes noder gluži kā redzīgajam uz nezināma ceļa, bet pieredze bez zināšanām - kā aklajam uz pazīstamas takas. Sirmgalvju pieredze ir sevišķi noderīga jaunajām paaudzēm, lai tās - samazinot morālo un juridisko problēmu loku, nebūtu tikai kā skaistas rudzupuķes labības laukā - garāmgājējus priecē, bet ražas vācējiem sagādā zaudējumus.
Taču pieredze apgaismo tikai mūsu noieto ceļu. Nozīmīgu notikumu aculiecinieku gūtā pieredze garajā mūžā ir dārgs skolotājs, tomēr neviens cits labāk par to neiemāca. Tā ir svarīgāka par gudrības nosacījumiem un palīdz pamanīt kļūdas, arī citu dvēselēs - apšaubāmos atpazīstam acumirklī, godīgos - gadu ritmā, jo neviltots godīgums bieži vien mīt kā pērle austeres netīrajā čaulā.
Mūsdienās apstākļi nereti deformē cilvēkus, bet dzīves ainā prieks parasti ienāk tur, no kurienes iziet bēdas. Laime apmetas tur, no kurienes aizbēg izmisums. Bet labāk ciest trūkumu un būt pacilātam, nekā dzīvot greznībā, nejūtot sirdsprieku. Tie dzīves labumi starp cilvēkiem tiek dīvaini sadalīti: trūcīgajiem - nekas, nabagiem - maz, bagātniekiem - daudz, bet pietiekami - nevienam. Liela daļa cilvēku nicina bagātību, bet kurš gan vēlas no tās atteikties?
Tomēr dzīve ir puķe, mīlestība - tās medus. Smiekli un nopūtas, skūpsti un asaras, lūk, arī ir visa mūsu dzīve, kas bieži vien līdzinās romānam, nevis otrādi - romāni dzīvei.