Diskusijas par eirozonā notiekošo lielākoties veltītas sacensībai starp ekspertiem, kurš izteiks drūmāku prognozi par vienotās valūtas (un Eiropas Savienības kā tādas) nākotni. Tas nenoliedzami ir būtisks temats, tomēr notikumi eirozonā pēdējo mēnešu laikā vedina izdarīt arī citus secinājumus.
It kā vispārzināms, ka finanšu tirgi dažkārt uzvedas iracionāli, tomēr eirozonas gadījumā tas izpaužas sevišķi koši un rada skumjas pārdomas pat tām valstīm, kuras cenšas ievērot saprātīgu ekonomisko politiku. Piemēram, eksperti atzīst, ka Itālijai ir spēcīga, stabila vietējo noguldījumu bankās bāze, tāpēc spekulācijām ap šīs valsts maksātspēju it kā nebūtu pamata. Nekā nebija - tirgi vairs neanalizē ekonomiku un turpina sadārdzināt šīs valsts parāda apkalpošanas izmaksas, lai pēc tam paši šausminātos par šo sadārdzinājumu un iztulkotu to kā iemeslu likmes celt vēl. Līdzīgs ir Spānijas gadījums: vēlēšanās uzvar partija, kas skaidri deklarējusi apņēmību veikt tirgu it kā prasītās ekonomiskās reformas, tomēr tirgi turpina aulekšot situācijas tālākas pasliktināšanās virzienā. Latvijai attiecīgi ir vērts ņemt vērā, ka mēs nevaram paļauties uz it kā priekšzīmīgu (varbūt pat pārāk) aizdevēju rekomendāciju izpildi kā garantiju, ka spēsim savus parādus pārfinansēt par teicamniekiem it kā pienācīgi zemu cenu.
Neticība politiķu kompetencei un godprātīgumam veicina simpātijas pret t. s. bezpartijiskajiem ekspertiem kā labākajiem krīzes menedžeriem. Neapšaubāmi politiķi ir daudz «darījuši», lai krīze eirozonā būtu tik smaga, tomēr nevar aizmirst, ka ne mazāk atbildīgas ir Vācijas un Eiropas centrālās bankas (zināmā mērā arī Eiropas Komisija), t. i., ekspertu komandas. Lai kā nepatiktu partijas un politiķi, paļauties uz t. s. bezpartijiskajiem «profesionāļiem» nevajadzētu.
Latvijā ES sliecamies uztvert kā ekonomisku projektu, attiecīgi dalības lietderīgums tiek vērtēts no viedokļa, cik daudz varam no ES saņemt un kādus zaudējumus tā rada. Mazās Latvijas gadījumā šāda loģika ir saprotama, tomēr kopumā pārliecīgais akcents uz ekonomiskajiem aspektiem ir viens no iemesliem, kādēļ ar krīzes risinājumu meklēšanu eirozonā nevedas. Ja Vācija un citas puslīdz stabilās ES dalībvalstis tikai skaitīs «bilanci», nedomājot par ES kā Eiropas civilizācijai būtisku faktoru, tad šī konstrukcija tiešām nobruks. Priekšstats par ekonomiskajām interesēm kā drošāko saistvielu, bet kopīgu kultūru, vēsturi kā vecmodīgu «liriku» izrādījies nepilnīgs. Latvijas gadījumā tas attiecas uz attieksmi pret pašu valsti, ko esam sākuši uztvert galvenokārt kā ekonomisko labumu pārdalītāju (pēc vairākuma domām, nekompetentu un netaisnīgu).