Kompetents cilvēks - šajā gadījumā pat Vācijas bijušais ārlietu ministrs Joška Fišers - publiski pieļāvis eiro zonas un Eiropas Savienības (ES) sabrukšanu, jo dalībvalstu nacionālās intereses nonākot arvien lielākās pretrunās ar bloka kopējām interesēm. Ņemot vērā, ka dalība ES ir viens no Latvijas ārpolitikas stūrakmeņiem un pievienošanās eiro zonai - stingri izvirzīts mērķis, šādas drūmas prognozes arī Latvijā ir apspriešanas vērtas.
Vai Fišeram un citiem līdzīgi domājošiem viedokļu līderiem ir taisnība? No vienas puses, tendence ir - bet tradicionālajiem eiroskeptiķiem britiem un par citu valstu fiskālo bezrūpību nīgrajiem vāciešiem kritiskas piezīmes sākuši izteikt augsta ranga politiķi arī citviet (piemēram, Slovākijā), par ekonomistiem un finansistiem nemaz nerunājot.
Tomēr ticamāk, ka šāds apokaliptisks (lai gan - Eiropas vēsture bez ES un vienotas valūtas ir krietni garāka) scenārijs diez vai īstenosies. Kaut vai tāpēc, ka sabrukuma radītie ieguvumi būs mazāki par zaudējumiem. Skaidrs, ka dalībvalstīm var būt izdevīgi atgūt kontroli pār monetāro politiku un mēģināt šādi (piemēram, devalvējot nacionālo valūtu) risināt pašmāju ekonomiskās problēmas. Skaidrs, ka laikos, kurus grūti nosaukt par pārpilnības un stabilitātes laikmetu, konservatīvākas dalībvalstis var tracināt nepieciešamība maksāt par kaimiņu vieglprātību un kļūdām.
Un tomēr. Pat apvienota Eiropa ar grūtībām noturas starp vadošajiem spēlētājiem globālajā politikā, tāpēc ir skaidrs, ka atsevišķām dalībvalstīm (pat turīgām) tas neizdosies vispār. Eiropas biznesam nebeidzamajos tirdzniecības un neatļautu subsīdiju konfliktos ar konkurentiem (piemēram, ASV) ir ļoti izdevīgi, ka var meklēt taisnību ES institūcijās, kuru lēmumiem ir daudz lielāks svars nekā atsevišķas dalībvalsts tiesas vai regulatora lēmumam. Globālo problēmu - sākot ar klimata izmaiņām un beidzot ar terorismu - īpatnība ir tā, ka šīs problēmas neatzīst valstu robežas, attiecīgi kopīgi tās risināt ir tomēr vieglāk nekā atsevišķi.
Tāpēc ES iekšējo kašķu iznākumums, ticamāk, varētu būt, piemēram, tālākas paplašināšanās apturēšana. Ja žonglējamo bumbiņu skaits sasniedzis bīstamu apjomu, tad vienkāršākais ir nemēģināt uzstādīt jaunu rekordu un neņemt klāt jaunas. Līdz ar to stāsts par jaunām dalībvalstīm (un nepieciešamību ieguldīt papildu naudu tajās), šķiet, ir izsapņots.
Bēdīgo noskaņu pamatā ir arī pārāk lielas cerības par Eiropas vienotību vispār - kā nu visi draudzīgi spriedīs un lems. Palasām Dienas grāmatas izdoto P. Dirģēlas Joldijas jūru par Poliju un Skandināviju 16.-17. gadsimtā. Vienā valstī kašķējas poļu un lietuviešu elite, Zviedrijas zviedri ar Somijas zviedriem utt. Manevrē, pin intrigas, apvieno spēkus... Normāla politika.