Pamazām ap mūsu kontinenta «lokomotīvi» Vāciju sāk veidoties visai interesanta situācija. Sākoties finanšu krīzei, Vācija bija viena no retajām valstīm, kas salīdzinoši stabili turpināja turēties plusos, kļūstot par sava veida paraugu. Taču tagad viss sāk griezties apkārt un skaļākas kļūst to kritiķu balsis, kas tieši Vācijā saskata visa ļaunuma sakni.
Kritika aizsākās pamazām. Pirmie skaļākie iebildumi par Vācijas pārlieku lielo dominanci uz kontinenta sāka skanēt no silto dienvidu puses jeb tā dēvētajām PIGS valstīm.
Arvien skaļākas Vācijā kļuva arī eiroskeptiķu balsis, kas, no vienas puses, kritizēja uz dienvidiem plūstošās naudas summas, no otras puses, argumentēja, ka Vācija eirozonai ir par spēcīgu, un pieprasīja vācu markas atgriešanos.
Lai vai kā, tā līdz šim tomēr bija tikai radikālākā spārna kritika, kura tā arī tika uztverta. Taču tad sekoja nesenais ASV Valsts kases (Department of the Treasury) ziņojums. Tajā asi tika kritizēta Vācijas pārāk pozitīvā tirdzniecības bilance, eksportējot stipri vairāk nekā importējot. Kritiķu pusei drīz pievienojās Starptautiskais valūtas fonds, un ilgi nebija jāgaida, līdz arī ES augstākās finanšu amatpersonas sāka izteikt savas šaubas par Vācijas «veiksmes stāstu».
Punktu uz «i» savā The New York Times slejā uzlika Pols Krūgmans, kurš zināms arī kā nelabojams Latvijas «veiksmes stāsta» skeptiķis. Vienā no saviem rakstiem Krūgmans pat iet tik tālu, ka salīdzina Vāciju ar trīsdesmito gadu Franciju, kura, viņaprāt, ir bijusi viena no galvenajām vaininiecēm Lielās depresijas izraisīšanā, jo piedzīvojusi spēcīgu savas valūtas deflāciju. Arī Vācija šobrīd spēlējot līdzīgu lomu.
Dzirdēt šādu kritiku laikā, kad pastiprināti tiek runāts par banku uzraudzību un finanšu kazino ierobežošanu, ir diezgan atsvešinoši. Interesanti, bet tieši Vācija ir valsts, kas visaktīvāk iestājas par banku uzraudzību, ne velti uzraugu galvenā mītne atrodas Frankfurtē pie Mainas. Vācieši arī vairākkārt ir runājuši par finanšu transakciju nodokļa ieviešanu, kam vismaz nedaudz būtu jāierobežo finanšu spekulācijas. Vai varētu būt tā, ka šīs ekonomiku slāpējošās idejas kombinācijā ar centieniem pēc fiskālās disciplīnas un redzamajiem panākumiem kādam varētu būt pamatīgs dadzis acī?
Vācieši katrā ziņā nepaliek atbildi parādā. «Ja mūsu eksports pieaug par 10%, tad mūsu imports no apkārtējām valstīm pieaug par 9%, tas būtu absurdi, ja Eiropas Komisija mūs sodītu par mūsu produktivitāti,» kādam laikrakstam teica Vācijas Autoindustrijas asociācijas vadītājs Matiass Vismans. «Tas būtu tas pats, kas piespiest Minhenes Bayern izlaist pāris spēļu, lai pārējie viņus varētu piedzīt tabulā,» tā Vismans.
Vai var ņemt nopietni ieteikumus piebremzēt valsts eksportu, jo tā ražo pārāk produktīvi? Diez vai. Ja Vācijai būs mākslīgi jāierobežo savs eksports, tad tikpat labi uz Eiropas Savienības robežām var no jauna ieviest ievedmuitu, lai katrs var aizsargāt savu tirgu. Vai tas atbilst ES pamatprincipiem? Ne gluži. Tāpēc vēl jo pārsteidzošāki ir ES augstāko finanšu ierēdņu ieteikumi padomāt par to.