«Lai cik tuvs sirdij ir volejbols, sapratu, ka vēlos iegūt starptautisku pieredzi. Uzzināju, ka EP ir populāra šī stažēšanās iespēja, un sapratu, ka jāmēģina. Gribēju vairāk saprast Eiropas politikas lietu kārtību un tāpēc pieteicos konkursā praksei tieši politiskajā frakcijā,» atklāj Dagnija, piebilstot, ka viņai tikusi unikāla iespēja izjust Eiropas politisko pulsu, vērot aizkulises. «Pat sapņos nerādījās, ka varēšu būt klāt topošā Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska noklausīšanās laikā!»
Atceroties savus pirmos iespaidus par Eiropas «sirdi», Dagnija piebilst: «Brisele likās pavisam citāda, ļoti multikulturāla un eklektiska. Īpaša vietiņa manā sirdī ir vecpilsētai, kas pārsteidz ar burvīgo arhitektūru. EP ēka pārsteidza ar saviem izmēriem, sākumā ne vienu reizi vien apmaldījos gaiteņu labirintos, bet pašlaik ēku jau pārzinu. Ierodoties augustā un apmeklējot Parlamentu, biju ļoti pārsteigta, cik tukši gaiteņi, bet tad septembra sākumā sākās tāda rosība, kādu nevar redzēt pat Latvijā lielākajos vasaras mūzikas festivālos.»
Kontaktu gaiteņi
Jauniete atzīst, ka sākumā jutusies mazliet nedroši: «Kā nekā - pirmā nopietnā darba pieredze pēc universitātes, turklāt - EP! Taču nākamajiem stažieriem varu teikt, ka galvenais ir būt atbildīgiem un atvērtiem jauniem darba uzdevumiem. Nav arī jāuztraucas - neviens jau sākumā negaida, ka zināsi visas smalkākās nianses, jo EP ir kā smalka notamborēta mežģīņu sedziņa un katram pavedienam seko jauns pavērsiens,» stāsta Dagnija.
«Vidējā» darbadiena stažierim sākas, ceļoties agri, lai var paspēt izlasīt presi un uzzināt jaunākos notikumus, tā gūstot skaidrību par notikumu attīstību pasaulē. Vēlāk jāpaspēj uz dažādām tikšanās, Dagnijai ik nedēļu arī jābūt radio studijā kopā ar EP deputātu Krišjāni Kariņu. Tāpat ir reizes, kad uztic kameru un jāfotografē sanāksmes un dažādi notikumi. Jāstrādā arī ar informāciju - gan par likumiem, ko EP gatavojas pieņemt, gan jāgatavo izdales materiāli apmeklētāju grupām, gan jāraksta preses relīzes. Dagnija ir pārliecināta, ka iegūtā pieredze palīdzēs viņas turpmākajā karjerā, bet, runājot par to, cik EP kabinetos ir vietas jaunradei, radošumam, praktikante bilst: «Tas ir arī birokrātisks rutīnas darbs, bet arī šī rutīna katru dienu atnes kaut ko jaunu - cilvēkus, kontaktus, pieredzi. Komunicēju arī ar darbiniekiem no citām dalībvalstīm, kas ikdienu dara vēl interesantāku. Te katram ir savs skatījums un viedoklis, un tāpēc jāpilnveido komunikācijas prasmes, jo, lai viss izdotos labāk, ļoti svarīgi veidot labas attiecības. Lai gan ar angļu valodu šeit pietiek, ja ir iespēja apgūt franču valodu, tā noteikti jāizmanto.»
Dagnija arī uzskata, ka, lai strādātu EP, jābūt apveltītam ar gribasspēku, enerģiju un entuziasmu: «Darbs ne vienmēr ir vieglākais, tāpat sanāk strādāt ilgas stundas, bet, ja ir interese un patīk, viss izdodas un veiksme garantēta.»
Izvēle plaša
Prakses iespēju ES iestādēs ir daudz - gan EP politisko grupu sekretariāti, gan Eiropas Parlamenta Informācijas birojs (EPIB), gan Eiropas Komisija (EK) ver savas durvis jauniem speciālistiem, ļaujot iegūt pieredzi, turklāt vairākumā gadījumu par to maksājot arī atalgojumu.
Ļoti liela piekrišana ir praksei EK iestādēs - piemēram, šajā pusgadā saņemti 15 tūkstošu pieteikumu no jauniešiem visā ES. Visaktīvākie ir spāņi un itālieši, ar kuriem salīdzinot latvieši ir ap divdesmit reizēm kūtrāki, tomēr savu iespēju šoruden guva seši mūsu tautieši. EK pārstāvis Deniss Abots atklāj, ka katru gadu piecu mēnešu praksi iestādē iziet vairāk nekā tūkstotis jauniešu.
EPIB Latvijā pēdējos divos gados stažējušies 13 jauniešu. Iestādes vadītāja Marta Rībele atklāj, ka augstskolu absolventi par to saņēmuši 900 eiro «uz rokas», savukārt mācību praksē esošie - 300 eiro. «Pie mums jaunieši iepazīst visu komunikācijas aktivitāšu spektru, un katram ir iespēja arī doties komandējumā uz Strasbūras plenārsesiju.» Divi bijušie praktikanti patlaban jau strādājot Briselē. Savukārt ETP grupas preses un komunikācijas padomnieks Ģirts Salmgriezis norāda, ka prakse šajā politiskajā frakcijā ilgst līdz trim mēnešiem un vienā periodā tiek uzņemti ne vairāk par desmit praktikantiem. Pretendentiem jābūt vismaz bakalaura līmeņa diplomam un izcilām vismaz divu ES oficiālo valodu zināšanām, viena no tām drīkst būt dzimtā valoda.
Uz visām prakses vietām ir konkurss, un to nācies izturēt arī Dagnijai, taču pēc tam viss noticis raiti: «Pieteicos jūnija nogalē un, man par lielu pārsteigumu, jau 11. jūlijā zināju, ka esmu izvēlēta. Nākamajā dienā man kabatā jau bija lidmašīnas biļete, lai augusta beigās dotos uz Briseli.» Tā gan nav lētākā vieta dzīvošanai, un uz jautājumu, kas palīdzēja sakārtot sadzīviskas lietas prakses laikā - mājokļa īri un citas ar uzturēšanos saistītās izmaksas -, Dagnija atbild: «Viegli ar to nekad nevienam nav, bet var atrast nelielu istabiņu Briselē, kas trim mēnešiem ir pieņemams variants. Manā gadījumā prakse ir apmaksāta - trīs mēnešus saņemu fiksētu algu, kas ir ļoti normāla summa, lai pietiktu dzīvošanai.»