Uzkrājumi aug, jo cilvēki labi atceras neseno krīzi, kad piedzīvoja, ka ienākumi var strauji sarukt, bet vēsturiski Latvijā bijusi tāda situācija, ka cilvēkiem nav bijušas iespējas uzkrājumus veidot. Bija vienas ekonomiskās sistēmas sabrukums, tad periods, kurā Latvijas iedzīvotāji dzīvoja ļoti trūcīgi, kas bija neatbilstoši gan ģeogrāfiskajai situācijai, gan izglītības līmenim un profesionālajam potenciālam. XX gadsimta deviņdesmitajos gados dzīves līmenis bija tiešām zems. Neraugoties uz visām svārstībām, kopš 1995. gada dzīves līmenis ir vairāk nekā divkāršojies, bet joprojām atpaliek no Rietumeiropas vidējā līmeņa. Rezultātā Latvijas mājsaimniecību uzkrājumi ir mazi.
Ja salīdzinām ar Japānu, tad tur mājsaimniecību uzkrājumi ir vairāk nekā 300% no IKP. Latvijā 300% no IKP būtu apmēram 50 miljardi latu, bet mājsaimniecību noguldījumi bankās ir trīs miljardi latu. Protams, ir jau vēl akcijas, ir uzkrājumi skaidrā naudā, bet vienalga runa ir par salīdzinoši nelielām summām. Tipiskā bagātā valstī, kurā ilglaicīgi bijusi ekonomiskā stabilitāte, tieši mājsaimniecības ir tas sektors, kam uzkrājumos ir ļoti daudz naudas, no kā var aizņemties uzņēmumi un var aizņemties valdība. Latvijā ir tā, ka mājsaimniecību parādi bankām ir lielāki nekā noguldījumi. Tā Eiropai ir netipiska situācija, ko nosaka mūsu ļoti specifiskā vēsture.
Esat paudis viedokli, ka eiro ieviešanas ietekmē cenas nedaudz augs, bet tas neattieksies uz pārtiku un mājokļa uzturēšanu.
Neesmu sajūsmināts eiro ieviešanas piekritējs, saskatu tur plusus un mīnusus, bet tieši cenu kāpumu neuzskatu par lielāko risku. Mājokļu uzturēšanas izmaksas eiro ieviešana noteikti neskars, jo pamatā ar mājokļa uzturēšanu saistītās cenas tiek regulētas, turklāt šīs cenas nav jāapaļo, tās var saskaldīt līdz santīmu daļām. Eiro ieviešana vispār būtiski neietekmē uzņēmējdarbības izmaksas - dažviet paaugstina, dažviet samazina. Eiro ieviešana var ietekmēt cenas tad, ja, piemēram, kafija maksā vienu latu gadiem ilgi, jo tā ierasts.
Tirgotāju izteikumi, ka pāreja uz eiro prasa lielas izmaksas, jūsuprāt, ir vairāk emocionāli nekā racionāli?
Protams, mazumtirgotājiem līdz ar pāreju uz eiro rodas izmaksas, bet tās nav grandiozas. Viens no lielākajiem veikalu tīkliem aprēķinājis izmaksas simtos tūkstošu latu, bet šī veikalu tīkla gada apgrozījums ir apmēram tūkstoš reižu lielāks. Turklāt ir uzņēmumi, kuriem vispār nebūs nekādu izmaksu. Daudziem ražotājiem, kuri strādā eksporta tirgos, līdz ar eiro ieviešanu nekas nemainīsies, vien tas, ka algām nepieciešamā nauda vairs nebūs jākonvertē no eiro uz latiem.
Kādus tieši eiro ieviešanas plusus un mīnusus redzat?
Galvenie plusi ir divi - pirmkārt, samazinās valūtas maiņas izdevumi, otrkārt, iespējama nozīmīga investīciju ienākšana Latvijā. Tipisks ārvalstu investors daudz par Latviju nezina, bet mūsu valsts līdz ar eiro ieviešanu ārvalstu investoru skatījumā vienkārši pārcelsies citā, pievilcīgākā kategorijā.
Igaunijā investīciju apjoms eiro ieviešanas ietekmē ir audzis?
Jā, Igaunijā bija vērojams investīciju pieplūdums tieši pirms un pēc eiro ieviešanas, bet jāņem vērā, ka grūti nošķirt eiro ietekmi no citu faktoru ietekmes, arī Latvijā tajā laikā investīcijas auga.
Un mīnusi?
Lielākais mīnuss ir tas, ka mēs pievienojamies valūtas zonai, kas ir bagātāka par Latviju, bet fiskāli ļoti grēcīga. Un grēcīgi dzīvojusi ļoti ilgi. Eirozonā ir viena nepārprotami maksātnespējīga valsts - Grieķija - un ir vēl vairākas valstis ar ļoti šaubīgu maksātspēju, turklāt arī lielas valstis, kā Itālija. Nevienam nav īsti skaidrs, kā šī problēma tiks atrisināta. Pieredze rāda - sākotnējā apņemšanās, ka viena valsts neatbildēs par citas valsts parādiem, nav bijusi īstenojama. Līdz ar to būtu muļķīgi noliegt, ka Latvijai pastāv zināmi riski.
Riski Latvijai saistīti ar eiro vērtības iespējamajām izmaiņām?
Drīzāk ar to, ka Latvijai finansiāli jāpiedalās dažādos eirozonas finanšu stabilizācijas pasākumos, kurus mūsu valstij ar tās zemo un krītošo parāda/iekšzemes kopprodukta (IKP) attiecību pašai nevajadzēs. Ir daudz veidu, kā valūtas zonas valsts var pazaudēt naudu citas dalībvalsts dēļ. Ļoti iespējams, ka tiks lietota, metaforiski sakot, tāda shēma, ka citas valstis aizdod Grieķijai uz 100 gadiem ar 1% gadā, - oficiāli nekas netiek norakstīts, bet mēs paši šo naudu labprāt izmantotu citādi. Viss tiks noformēts tā, lai nekaitinātu tanti Bavārijā un tanti Bauskā, bet iespējas, ka situācija atrisināsies skaisti un cēli, vairs nav.
Vairākās eirozonas valstīs, it īpaši Dienvideiropā, nopietna problēma ir jauniešu bezdarbs. Latvijai jābaidās, ka jauniešu bezdarbs varētu aug?
Mēs esam pavisam citā ekonomiskās attīstības fāzē nekā Dienvideiropas valstis. Turklāt Latvijā tieši jauniešu bezdarbs nekad nav bijis lielākā problēma. Jauniešiem mūsu valsts darba tirgū vienmēr gājis samērā viegli. Protams, var jau 20 gadu vecs jaunietis bez izglītības un profesijas izvirzīt neadekvātas prasības par atalgojumu un tad apgalvot, ka darbu nav iespējams atrast, bet reālā darba tirgus situācija liecina par ko citu, vismaz ekonomiski aktīvākajās pilsētās. Latvijas darba tirgū citai vecuma grupai klājas daudz smagāk nekā jauniešiem, es runāju par cilvēkiem pirmspensijas vecumā. Savukārt Dienvideiropā šai vecuma grupai klājas samērā labi un tie, kuri darbu reiz dabūjuši, to zaudē retos gadījumos. Dienvideiropā arī nav bijis tāda lēciena citā ekonomiskajā sistēmā, kāds Latvijā bija pirms 20 gadiem.
Domāju, ka Latvijā visiem darba ņēmējiem tuvākajos gados situācija uzlabosies - būs lielāka konkurence par darbiniekiem, pakāpeniski paātrināsies algu kāpums. Mēs diezgan strauji virzāmies no darba devēju tirgus uz darba ņēmēju tirgu. Protams, Latvijā rīt pusdienlaikā nebūs tik zems bezdarba līmenis kā Vācijā, un algu līmenis vēl kādu laiku ievērojami atpaliks no Rietumeiropas, bet laika gaitā Latvijas algu līmenis tuvināsies Rietumeiropas līmenim. Saglabāsies reģionālas bezdarba līmeņa atšķirības, dažos reģionos būs bezdarbs divciparu skaitļos, bet dažās pilsētās - pat vairākas reizes mazāks. Latvijā ir tāda bēda, ka laukos dzīvo vairāk cilvēku, nekā būtu nepieciešams mūsdienu lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, bet diemžēl atkal pārāk maz cilvēku, lai turp atvilinātu rūpniekus. Optimālais risinājums būtu, ja reģionos, kuros ir augsts bezdarba līmenis, tiktu uzbūvētas rūpnīcas, kas nodrošinātu darbvietas vietējiem iedzīvotājiem. Uzskatu, cerības samazināt bezdarba līmeni ir Rēzeknei, Daugavpilij, bet ne katram nomaļākajam novadam. Rezultātā cilvēki no tiem novadiem, kuros nav darba, aizbrauks uz ekonomiski aktīvākajām pilsētām. Tas būs iespējams arī tāpēc, ka tuvākajā laikā uzlabosies mājokļu pieejamība, jo demogrāfiskās situācijas dēļ saruks to cilvēku skaits, kuri ir tādā vecumā, kad jāveido ģimene un vajadzīgs mājoklis.
Rēzeknē mērs vairākkārt sacījis, ka nav viegli ataicināt investorus uz šo pilsētu.
Jā, bet Rēzeknes mērs ir arī teicis, ka zina investorus, kuri gribētu strādāt Rēzeknē, bet cilvēki, kam pieder investorus interesējoši īpašumi, ne vienmēr ir gatavi tos pārdot, sēž kā suņi uz siena kaudzes.
Piekrītat, ka Latvijā aizvien vairāk pietrūks strādājošo un tāpēc varētu pieaugtu viesstrādnieku skaits?
Lielajās pilsētās atrast strādājošos nevajadzētu būt problēmai - ar nosacījumu, ka darba devējs gatavs maksāt darba tirgus situācijai atbilstošu algu. Ļoti muļķīgi ir piedāvāt algu zem darba tirgus līmeņa un brīnīties, ka neviens nenāk strādāt. Nevar taču aiziet uz veikalu un lūgt, lai iedod kaut ko par pusvelti, tā tas nenotiek, un šis pats likums attiecas arī uz darbinieku atrašanu - tie uzņēmēji, kas negrib vai nespēj maksāt darba tirgum atbilstošas algas, vienkārši būs spiesti aiziet no tirgus, tāpat kā tie, kas nevar samaksāt par elektrību.
Runājot tieši par viesstrādniekiem, jāsaka, Latvija ir mazs darba tirgus, kurā vienmēr ir bijis un būs grūtības atrast strādājošos ar specifiskām profesionālajām iemaņām, tāpēc viesstrādnieki Latvijā bijuši un būs vienmēr. Viesstrādnieki ir arī profesionāļi, kuri var piedāvāt tādas zināšanas un iemaņas, kādu nav Latvijas speciālistiem. Kas attiecas uz viesstrādniekiem kā lēto darbaspēku, tas nav ne atbalstāms, ne arī nepieciešams. Ir jāļauj algām Latvijā augt. Ja ar mākslīgu imigrāciju kavēsim algu kāpumu, tad zaudēsim pašreizējos Latvijas iedzīvotājus un kļūsim par caurbraucamo vietu, jo vietējie cilvēki aizbrauks no Latvijas uz tām valstīm, kurās maksā vairāk. Ir jānotur cilvēki Latvijā un jāvilina atpakaļ uz mūsu valsti.
Kas var veicināt algu kāpumu?
Galvenā problēma ir zemais izaugsmes sākumpunkts XX gadsimta deviņdesmitajos gados, un mēs zinām, ka ir gara skumju notikumu virkne, kāpēc līdz tam nonācām. Tagad jāņem vērā, ka ir maksimālais ātrums, ar kādu var augt labklājība, pēc IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma kopš 1995. gada esam starp pasaules līderiem. Latvijas otrais neatkarības periods, izņemot dažus pirmos gadus, vērtējams kā veiksmīga attīstība, manuprāt, krietni veiksmīgāks par pirmo, piebilstot, ka ārējā situācija ir daudz labvēlīgāka. Tas, kas notika XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, bija lielā mērā likumsakarīgi. Protams, vienmēr visu var paveikt labāk, bet ikvienai valstij ir gan pareizi, gan kļūdaini ekonomiskās politikas lēmumi.
Raugoties, kā tiek veidots 2014. gada valsts budžets, varam to uzskatīt par pareizu vai kļūdainu lēmumu?
Ar budžeta pieņemšanu saistītais teātris šobrīd ir lielākais, kāds vien pieredzēts. Tas spilgti kontrastē ar budžetā paredzētajām izmaiņām, kas faktiski visos virzienos ir ļoti pakāpeniskas. Stabilā demokrātijā ar stabilu tirgus ekonomiku valdības rīcības brīvība budžeta veidošanā ir ļoti neliela, un mēs tieši šādā situācijā esam nonākuši.
Runājot par budžetu un ekonomisko izrāvienu, atzīmēšu, pirmkārt, ka ekonomiskais izrāviens jau notiek, tikai tā var raksturot IKP pieaugumu apmēram par 5% gadā, un tas lielā mērā ir budžeta politikas nopelns. Sabiedriskā sektora investīcijas kā daļa no IKP Latvijā ievērojami pārsniedz ES vidējo līmeni. Tas ir savienojams ar vienu no mazākajiem iekasēto nodokļu apjomiem procentuāli pret IKP, bet visa šī konstrukcija kopā tiek saturēta, maksājot sabiedriskajā sektorā strādājošajiem pārāk zemas algas. Pagaidām vēl šī drēbe neplīst, bet spriedze pieaug.
Kā vērtējams veselības ministres Ingrīdas Circenes ierosinājums aplikt ar augstāku nodokli pārtikas produktus, kas tiek uzskatīti par neveselīgiem?
Latvijas iedzīvotāju neveselīgie ēšanas paradumi vispār ir grandioza problēma. Kas attiecas uz veselības ministres ierosinājumu, dažu produktu patēriņu šis nodoklis samazinātu, kādam ražotājam kristos noslodze, bet nebūtu milzīgi negatīva ekonomiskā efekta. Nedomāju arī, ka likmes, kas tika piedāvātas, radītu milzīgas izmaiņas ēšanas paradumos, tāpēc nebūtu liela ieguvuma no veselības viedokļa. Gan jāatzīst - ne pārtikas ražotāju, ne Zemkopības ministrijas pārstāvju sakāpinātā retorika nebija īpaši tālredzīga, jo sabiedrībai varēja rasties iespaids, ka Latvijas pārtikas ražotāji savu nākotni saista tieši ar neveselīgu pārtiku. Man šķiet, situācija ir tieši pretēja - Latvijas pārtikas ražotāji nodrošina pamatproduktus, neveselīgie našķi galvenokārt ir imports, tāpēc Latvijas ražotājiem nebūtu īpaši jāuztraucas par ministres ideju.
Bieži piesauktā ēnu ekonomika joprojām ir būtiska Latvijas problēma?
Diezgan līdzīgi kā citās ES jaunajās dalībvalstīs. Dažkārt pat pārāk bieži saka, ka cilvēki nemaksā nodokļus, jo neuzticas valstij. Nē, cilvēki nemaksā nodokļus galvenokārt tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Viņi naudu patur sev, zinot, ka sabiedriskos pakalpojumus viņi saņems jebkurā gadījumā, tāpēc jau tie ir sabiedriskie pakalpojumi, ka tos nevienam nevar liegt. Ir vieglāk neuzticēties valstij nekā maksāt nodokļus. Cilvēkiem ir svarīgi attaisnot savu rīcību, esmu pārliecināts, ja nebūtu iespējams izvairīties no nodokļiem, tā saucamā neuzticēšanās valdībai strauji noplaktu.
Taču attieksme pret valsti un sabiedrību kopumā neapšaubāmi ir svarīgs, kaut sekundārs faktors. Savstarpējās uzticēšanās līmenis pie mums ir diezgan zems. Vēsturiskā pieredze mūs ir mācījusi, ka varbūt var uzticēties savai ģimenei, draugiem, bet ne relatīvi lielām, bezpersoniskām institūcijām, kā valsts. Es teiktu, ka valstij šobrīd drīzāk var nekā nevar uzticēties, bet kultūra un ieradumi mainās ļoti lēni. Te diemžēl ir apburtā loka elements - zems sociālais kapitāls bremzē attīstību, kas savukārt vājina sociālo kapitālu, bet šis loks nav nepārvarams, tas tikai prasa lielu piepūli. Šo loku pamazām sadrupina veselīgi procesi mikrolīmenī. Labi pārvaldīti, tāpēc efektīvi uzņēmumi izplešas uz neefektīvo rēķina. Šajos uzņēmumos strādājošie, pieraduši pie godīgas attieksmes un racionāli uzbūvētas vides, cenšas to veidot arī plašākā mērogā. Viņi sāk riskēt uzticēties cilvēkiem ārpus šīs vides, domājot: «Varbūt šoreiz mani nepiekrāps?» Un kādā dienā notiek brīnums - nepiekrāpj!