Banku karšu priekšrocības ir labi zināmas - pircējiem tās nozīmē ērtības, savukārt tirgotājiem - iespējas palielināt apgrozījumu, pārdodot vairāk preču, jo tiek uzskatīts, ka cilvēki, kuri dod priekšroku skaidrai naudai, parasti ir taupīgāki, turklāt banku karšu lietotājiem biežāk pieejami kredīti, kā arī kontos atrodas vairāk līdzekļu nekā makā.
Tirgotājiem turklāt bankas karšu lietošana ļauj samazināt izdevumus par inkasāciju un ietaupīt laiku, jo nav nepieciešams skaitīt sīknaudu. Tajā pašā laikā maksājumu kartēm ir arī trūkumi - daudzviet pastāv augstas starpbanku komisijas maksas. To lielāko daļu pretēji vispārpieņemtajam viedoklim iekasē nevis maksājumu sistēmas, bet gan bankas, kuru ieņēmumi no banku karšu apkalpošanas Eiropas Savienības (ES) teritorijā ir vidēji 6-7 reizes, bet ASV - pat desmit reižu lielāki nekā maksājumu sistēmām.
Banku lielie ienākumi arī uzsvērti EK paziņojumā, kurā norādīts, ka starpbanku komisijas maksas iekļautas mazumtirgotāja izmaksās par karšu maksājumu pieņemšanu, un tās sedz tikai patērētāji, maksājot augstāku mazumtirdzniecības cenu. «Patērētājs šo maksu neredz, taču tā mazumtirgotājiem un arī patērētājiem izmaksā desmitiem miljardu eiro gadā. Starpbanku komisijas maksu līmenis dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs, kas liek domāt, ka tā nav detalizēti pamatota un rada būtisku šķērsli starpvalstu maksājumu tirgiem,» uzskata EK.
Komisijas ierosinājumi paredz, ka sākotnēji starpbanku komisijas maksas maksimālais līmenis attiecībā uz debetkartēm un kredītkartēm tiks piemērots pārrobežu darījumiem - gadījumos, kad patērētājs izmanto karti citā valstī vai kad mazumtirgotājs izmanto banku citā valstī. Pēc tam minētais maksimālais līmenis tiks piemērots arī iekšzemes darījumiem.
Sistēmas pamatprincipi
Pirmo bankas karti mūsdienu izpratnē ar nosaukumu BankAmericard 1956. gadā izdeva ASV Kalifornijas štata Bank of America, kura pavisam drīz sāka citām bankām pārdot licences šīs kartes izdošanai. Daļai konkurentu šī situācija nešķita pieņemama, tādēļ tādas bankas kā, piemēram, United California Bank, Wells Fargo, Crocker National Bank un Bank of California izveidoja savu Interbank Card Association, kas nedaudz vēlāk tika pārdēvēta par MasterCharge. Pēdējās biznesa modelis atšķīrās no Bank of America stingrajiem kartes licencēšanas noteikumiem ar to, ka MasterCharge ietilpstošās bankas, palikdamas neatkarīgas lēmumu pieņemšanā, izdeva kartes ar vienotu logotipu, kas tika pieņemtas visās tirdzniecības vietās, ar kurām bija vienojusies kāda no asociācijā ietilpstošajām bankām. Konkurējošā firma tikmēr izveidoja savu organizāciju - National BankAmericard, abu banku apvienību biznesa modeļi karšu apkalpošanai pakāpeniski izlīdzinājās, un tās pārtapa par Visa (National BankAmericard) un MasterCard (MasterCharge).
Mūsdienās abas šīs sistēmas darbojas šādi - bankai vai uzņēmumam, kas apkalpo tā dēvēto POS terminālu tirdzniecības vietā jeb ekvaieram (acquier), jāpārbauda, kas izdevis maksājumu karti un vai karte ietver pietiekami daudz līdzekļu darījuma veikšanai. Katrai bankai atsevišķi, tas, protams, nav iespējams un nav arī nepieciešams, jo ar pieprasījumu pāradresēšanu un naudas plūsmu regulēšanu, tajā skaitā aprēķinot, kāda komisijas maksa kam pienākas, globālā mērogā centralizēti nodarbojas Visa un MasterCard.
Abas sistēmas par pakalpojumiem jeb tā dēvēto procesingu iekasē savu nodevu. Tā Visa interneta vietnē atrodamā informācija liecina, ka tieši Visa par, piemēram, debetkaršu apkalpošanu Latvijā iekasē vien vidēji nedaudz vairāk nekā 0,1% no darījuma summas, plus 1-2 eirocentus. (Pasaulē kopumā Visa apkalpo vidēji 130 miljonus maksājumu dienā.) Tajā pašā laikā neviens cits kā Visa un MasterCard, kuras faktiski ir banku izveidotas organizācijas, nosaka starpbanku komisijas maksas apmērus jeb summas, kuras savā starpā sadala banka - kartes izsniedzēja un ekvaiers (gadījumos, kad netiek atsevišķi izdalīta maksājumu sistēmas nodeva, pēdējais no savas daļas parasti norēķinās arī ar Visa vai MasterCard).
Pat miljardos
Pašlaik ES valstīs pastāv dažādas komisijas maksas par norēķiniem ar kartēm. Piemēram, Dānijā komisijas maksa par norēķiniem ar debetkartēm ir tikai 0,1% no darījuma summas, kamēr Polijā - 1,6%. Savukārt par norēķiniem ar kredītkartēm Francijā jāmaksā 0,5%, bet Vācija - 1,8% no darījuma summas.
Lauvas tiesu no šīm summām vienmēr saņem kartes izsniedzējs - ES vidēji 82% no komisijas maksas, savukārt visas izmaksas sedz tirgotāji. Šī iemesla dēļ izdevumi tiek pāradresēti patērētājam, it īpaši tāpēc, ka ļauj iekasēt nedaudz augstāku cenu par precēm gadījumos, kad norēķini tiek veikti skaidrā naudā. EK aprēķini tikmēr liecina, ka starpbanku komisijas maksas griestu noteikšana ļaus ES mazumtirgotājiem ietaupīt sešus miljardus eiro gadā, tāpat EK uzskata, ka šo izdevumu samazināšana novedīs arī pie mazumtirdzniecības cenu krituma.
Savukārt laikraksts Financial Times aprēķinājis, ka iecerēto ierobežojumu noteikšana samazinās Eiropas banku ienākumus par aptuveni 4,5 miljardiem eiro (par 2,3 miljardiem samazināsies ienākumi no debetkaršu, bet par aptuveni 2,2 miljardiem eiro - no kredītkaršu apkalpošanas).
Arī asi iebildumi
Jāņem gan vērā, kamēr EK uzskata, ka, ieviešot vienotus komisiju maksas griestus, «maksājumu pakalpojumu sniedzējiem tiks radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi, tirgū varēs ienākt jauni tirgus dalībnieki un piedāvāt inovatīvus pakalpojumus, mazumtirgotāji ietaupīs daudz līdzekļu, jo viņiem būs jāmaksā zemāka maksa bankām, un patērētāji gūs labumu no zemākām mazumtirdzniecības cenām», komercbankām ir radikāli cits viedoklis.
Piemēram, Francijas Banku asociācija paziņoja, ka komisijas maksu administratīva regulēšana izraisīs maksas par banku karšu izmantošanu pieaugumu, tas savukārt palielinās skaidras naudas izmantošanu un rezultātā ēnu ekonomikas pieaugumu. Tāpat asociācijas paziņojumā uzsvērts, ka izmaiņas novedīs pie banku karšu maksājumu drošības sistēmu pasliktināšanās un kavēs jauninājumu ieviešanu.