Dienas aptaujātie IT eksperti atzīst, ka droši uzzināt, tieši kurš bijis perverso pornolapu meklētājs, vairs nav iespējams, kaut vai tāpēc, ka nav pārbaudāms, vai paši informācijas noplūdinātāji to nav «izskaistinājuši». Tomēr arī domāt, ka kāds cenšas deputātu nomelnot, algojot tam profesionālus hakerus, pamata nav. «Vajag tikai atrast kādu domubiedru, kuram nepatīk persona X, un rast viņam iespēju divas minūtes pabūt divatā ar datoru. Daudzi vīrieši vecumā no 16 līdz 35 tieši tāpat ir savām otrajām pusītēm skatījušies sarakstes Draugiem.lv,» ironizē viens Dienas aptaujātajiem IT ekspertiem, kurš vēlējās palikt anonīms.
Kopš vienas no pirmajām skaļajām pēdējo gadu IT lietām, kad Ilmārs Poikāns jeb Neo žurnālistiem noplūdināja Valsts ieņēmumu dienesta atskaites par valsts amatpersonu atalgojumiem, dažādos veidos no datoriem iegūtas privātas vai slepenas informācijas noplūde sākusi ieņemt arvien lielāku lomu Latvijas mediju darba kārtībā. Te jāmin gan Rīgas mēram Nilam Ušakovam (SC) nozagtie e-pasti, kuros parādījās ļoti cieša draudzība ar PBK Ziņu dienestu, gan Dzintara Zaķa (Vienotība) sarakste ar auto tirgoņiem, kas izgaismoja viņa nodokļu optimizācijas shēmu.
Tomēr, kā uzsver eksperti, vismaz šobrīd aktuālajā gadījumā nav nekādi iespējams pateikt, tieši kas meklējis perversās pornolapas. «Google meklējumu vēsture veidojas jebkurā datorā, kur ir aktīvs konkrētais profils. Ja mums ir piekļuve Google kontam, ielogojamies citā datorā, meklējam, ko gribam, un tas pierakstīsies šim kontam,» skaidro G. Mālkalnietis. Ar interneta pārlūka aizvēršanu nepietiek, lai no konta izietu. Līdz ar to pat bez kādas ļaunprātīgas viltošanas nākamais cilvēks, piemēram, deputāta ģimenes loceklis, kas sēdīsies pie datora un meklēs kaut ko internetā, tiks pierakstīts pirmajam lietotājam.
Arī droši zināt, vai notikusi Google konta uzlaušana, nav iespējams, jo varianti, kā piekļūt šādai informācijai, ir neskaitāmi. No prastas paroles noskatīšanas pār plecu līdz speciālai programmatūrai, kas uzkrāj visu, kas spiests uz klaviatūras, un nosūta to spiegotājam. Tāpat var izmantot Google e-pasta kontā iebūvēto «glābšanas riņķi» pret paroles aizmiršanu. «Uzdod tādu standartjautājumu, uz kuru lietotājs ir ievadījis savu atbildi, piemēram, kāds ir tavas mammas vārds? Nu un par publisku personu tādu informāciju var piecās minūtēs sameklēt,» skaidro G. Mālkalnietis.
Tikpat labi vēsturi var iegūt, paroli pat nezinot, vienkārši pieejot pie datora, kur iepriekš strādājis konta īpašnieks un aizmirsis no sava konta iziet. «Ja man būtu jāmin, tad vēsturi ir ieguvis kāds, kurš ir vai nu uzzinājis paroli, vai arī vienkārši to savācis īsi pēc tam, kad kāds ar šo kontu ir ielogojies un aizgājis uz virtuvi pēc tējas vai citās darīšanās. Tā kā šī publicētā vēsture ir līdz vienam konkrētam datumam, tad es deputāta vietā padomātu, ko viņš tajā dienā vai dienu, divas pēc tās ir darījis,» teica viens no Dienas aptaujātajiem IT ekspertiem, kurš vēlējās palikt anonīms.
Cits IT drošības speciālists arī piekrita šādam uzskatam, bet norādīja, ka, kaut gan tiešām nekur nav zvanīts, ka visu to internetā meklējis pats deputāts, «piešūt» viņam to var. «Domāju, ja Parādnieks vai kāds viņam tuvs cilvēks nebūtu to meklējis, viņš jau sen būtu vērsies policijā, jo viņa interesēs būtu, ka ātrāk atklāj, kurš to darījis. Ja es publicētu safabricētu tavu meklēšanas vēsturi, tu arī neko nedarītu?» viņš retoriski vaicā.
Viņa ieskatā vienīgais puslīdz drošais veids, kā noskaidrot, kurš tad īsti bijis perversiju meklētājs, būtu, uzrakstot policijā iesniegumu par aizdomām, ka ir skatīta bērnu pornogrāfija, jo portāla publikācijā parādās arī frāze illegal-xxx-young-porn*. «Tad, ja policija izmeklēs, varbūt uzzināsiet, bija tas deputāts vai ne,» viņš pasmejas.
CERT.lv vadītāja Baiba Kaškina norāda, ka īsti kā korespondences noslēpuma izpaušanu šo gadījumu traktēt nevar, bet privātās dzīves aizskārums tas ir, tādēļ arī informācijas noplūdes upurim ir pamats vērsties policijā.
*nelegāls-xxx-jauniešu-porno - angļu val.