Ceļam uz šo mērķi ir solīda priekšvēsture. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālistes Daces Lambergas monumentālie apcerējumi, kas apvieno reprezentatīva albuma formātu ar izvērstu, faktoloģiski piesātinātu tekstu, nebūs sveši nevienam, kas kaut epizodiski interesējies par Latvijā publicētajām mākslas grāmatām.
Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā (2004) saņēma neskaitāmas atzinības par padomju laikā krietni noklusētā starpkaru modernisma un Rīgas mākslinieku grupas veikuma popularizēšanu (grāmata publicēta arī franču un igauņu valodā).
Vienlīdz apjomīga monogrāfija Jēkabs Kazaks (2007) dokumentē latviešu modernās glezniecības celmlauža traģisko dzīvesstāstu - gluži vai klasisku radošas personības sadursmi ar nabadzības, vēstures kataklizmu, slimības un konservatīvo laikabiedru neizpratnes šķēršļiem.
Vecmeistaru pārkausētājs
Savukārt šogad publicētais izdevums par Valdemāru Toni (1892-1958) iezīmē citādus biogrāfijas vaibstus. Atšķirībā no Kazaka Tone krietni mazāk sastapās ar materiālām grūtībām, arī viņa gleznieciskie meklējumi pat 20. gadu sākumā bija mazāk radikāli nekā citiem Rīgas grupas biedriem, savukārt vēlāk viņš kļūst par (īpaši skolnieču) dievinātu pasniedzēju un atzītu portretistu, kura 30. gadu vidū tapušie sieviešu tēli (Annas, Ilzes un Elgas) interpretēti kā sinonīmi apcerīgi meditatīvam garīgumam un elēģisku noskaņu kultam. Būdams gan saistīts ar brīžiem polemiski orientēto modernistu grupu, Tone «paaudžu konflikta kaislībās pēc iespējas turējās malā. Kamēr citi kaismīgi «vicināja dūres», viņš mierīgā neatlaidībā nodevās glezniecības pētījumiem». (73. lpp.) Kāda tad bija viņa rokraksta specifika? Grāmatā tā iezīmējas kā dažu slavenāko Eiropas glezniecības vecmeistaru mantojuma radošs pārkausējums, proti, Leonardo da Vinči noslēpumainā sfumato efekta un Rembranta gaismēnu spēlēs iešifrētās psiholoģiskās koncentrētības interpretācija. No 20. gadu sākuma «sievietēm bez deguniem» (kā tās asprātīgi nodēvējis operdziedātājs Mariss Vētra) jeb modernisma centieniem sasniegt ekspresiju ar formu vienkāršojumu Tone galu galā nonāca līdz mirdzoši leknās faktūrās uzburtām sapņainām būtnēm, kuru īpatsvars viņa mākslā jau tomēr pietuvojas formulai. Jautājums, vai te jau nesastopamies ar tiražēšanu, paliek atklāts, taču jebkurā gadījumā tā nebija komercijas diktēta tiražēšana, jo Tone principiāli negleznoja pasūtījumu portretus.
Hronoloģisks stāsts
Monogrāfija tradicionāli seko hronoloģiskās attīstības principam, izsekojot mākslinieka dzīves norisēm astoņās nodaļās, no kurām tikai pēdējā - ar nosaukumu Personība - atkāpjas no šīs shēmas, mēģinot raksturot gleznotāju viņa laikabiedru acīm.
Nodaļu virsraksti - Ceļš uz mākslu, Penzā un strēlniekos, Formas meklējumu laiks, No jaunreālisma līdz Leonardo, Augstākais kāpums, Karš un trimda, Anglijā - reljefi iezīmē gleznotāja dzīves būtiskākos pavērsienus gan ārējo notikumu, gan iekšējās attīstības ziņā. Kopumā grāmata pārliecina, ka visi materiāli, ko nu par Toni bija iespējams savākt, ir apzināti un arī godprātīgi atspoguļoti. Vēsturisko notikumu izklāstu un darbu formālo analīzi ik pēc īsas pasāžas papildina bagātīgs citējumu klāsts, kuru starpā ir Kārļa Krūzas, Anšlava Eglīša, Edvarta Virzas, Jāņa Siliņa, Jāņa Dombrovska, Ugas Skulmes un daudzu citu laikabiedru, pielūdzēju, draugu, literātu, mākslinieku, pētnieku un kritiķu izteikumi. Citātu blīvums gan ir tik izteikts, ka gribētos redzēt atšķirīgu grāmatas iekārtojumu -ar norādēm lappušu malās, lai nenāktos ik brīdi šķirt uz beigām. Psiholoģiskās niansēs iedziļināties ļauj apjomīgie citāti no Tonem adresētajām vēstulēm, ļaujot izteikt minējumu par «..atturīgi vēsu un visai egocentrisku attieksmi pret sievietēm, kas viņu dievināja» (47. lpp.). Kāda cita varbūt mazāk zināma šķautne, kas vilina to papētīt sīkāk, ir Tones aizraušanās ar misticismu; viņš pat esot apmeklējis spiritisma seansus ar garu izsaukšanu un galdiņu dancināšanu (86. lpp.), gan kontrastējot ar laikabiedru spriedumiem, ka Tone bijis šādām nodarbēm «pārāk vesels un skaidri domājošs» (turpat). Autore necenšas uztiept kādu sašaurinātu mākslinieka personības versiju, ļaujot lasītājam (un gleznu skatītājam) to veidot pašam, balstoties uz panorāmiski plašo viedokļu un informācijas mozaīku. Tas arī ir «pēc iespējas objektīvais» priekšstats, kādu to piedāvā mākslas zinātnes empīriskā tradīcija.
*LMA Mākslas vēstures institūts