Par laimi, mēs esam ļoti tālu no Liepājas metalurga situācijas. Vairāku iemeslu dēļ. Arī tāpēc, ka mēs esam lielas starptautiskas uzņēmumu grupas daļa. Tomēr arī mūsu uzņēmuma ražošanas izmaksas vērā ņemami ietekmē obligātā iepirkuma komponente. 2012. gadā Cemex OIK maksājums bija 1,7 miljoni latu, šogad OIK pieaugums būs 54% un tāpēc mēs maksāsim jau 2,9 miljonus latu, bet 2014. gadā OIK prognozētais pieaugums ir vēl 31 %, tātad mēs maksāsim jau 3,7 miljonus latu gadā. Redziet, šie skaitļi ir ļoti viegls veids, kā saprast, ko OIK pieaugums nozīmē praksē. Mūsu plānotais apgrozījums 2013. gadā ir aptuveni 67,5 miljoni latu. Tomēr OIK pieaugums nav nenozīmīgs. Tas, protams, neievedīs mūs bankrotā, bet tas pavisam noteikti ietekmē mūsu konkurētspēju un ir salīdzināms ar investīcijām, ko katru gadu veicam rūpnīcas tehnoloģiju modernizēšanā. Ņemiet vērā, ka mūsu uzņēmums 70% produkcijas eksportē. Tātad cementa pārdošana notiek ārpus Latvijas - ievērojama daļa tirgos, kuros elektroenerģijas izmaksas ir būtiski zemākas. Mūsu lielākie tirgi ir Krievijas Ziemeļrietumi, Somija, Lietuva, Igaunija, pats par sevi saprotams Latvija, un arī Baltkrievija. Lai spētu konkurēt OIK pieauguma dēļ, varam būt spiesti nākotnē izskatīt ļoti nepatīkamus risinājumus - darbaspēka izmaksu samazināšanu vai rūpnīcas stāvlaika, kad katru gadu tiek apturēts darbs, lai veiktu profilaksi, pagarināšanu no viena uz vairākiem mēnešiem. OIK pieaugums pavisam noteikti ir problēma.
Vai valstīs, kas ir jūsu eksporta tirgi, ir līdzīgas «zaļās komponentes» izmaksas?
Patiesībā, ja jūs skatāties ne tikai uz nosauktajām valstīm, kas ir mūsu noieta tirgi, bet uz visu pārējo Eiropu, jūs ieraugāt, ka vispārēja politika ir mazināt elektroenerģijas izmaksu iespaidu uz rūpniecību. Kopējā politika pasaulē ir noņemt slodzi no energoietilpīgās ražošanas un izlīdzināt to uz visu patērētāju loku. Ļoti daudz cementa eksportējam uz Krieviju un citām NVS valstīm. Un, protams, ka ražotājiem Krievijā un NVS ir pavisam cita izmaksu struktūra - gan elektrības, gan fosilā kurināmā cenas tur ir krietni zemākas. Viņi ar to jau ir izdevīgākā situācijā. Savukārt Somijā tiek veidota valsts politika, lai mazinātu elektrības izmaksu slogu uz tiem ražotājiem, kas ir energoietilpīgie rūpnieciskie ražotāji. Tātad mēs konkurējam tirgos, kuros ir zemākas elektroenerģijas izmaksas, bet mūsu priekšrocība ir jaunākās tehnoloģijas. Tomēr elektrības cena lielajiem rūpniecības uzņēmumiem Krievijā 2012. gadā bija 33 eiro par megavatstundu, Zviedrijā 32 eiro, Somijā 40 eiro, bet Latvijā 78 eiro par MWh, kas ir augstākā elektrības cena pasaulē, kas par elektroenerģiju ir jāmaksā lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem. Taču ņemiet vērā, ka elektrība nav vienkārša izmaksa. Tā ietilpst katras preces un pakalpojuma pašizmaksā, tā ietekmē visas valsts ekonomikas konkurētspēju, dzīves kvalitāti valstī. Eiropas direktīva paredz Latvijai sasniegt 40% AER īpatsvaru elektroenerģijas bilancē. Nav skaidrs, kāpēc Latvija pati paceļ sev šo latiņu līdz 50%, ja tā ir dārgās papildu izmaksas OIK veidā, par ko kādam ir jāsamaksā. Šobrīd vēl tikai Zviedrijai ir vēl augstāks AER īpatsvars elektroenerģijas bilancē, Latvija ir otrajā vietā. Tas ir ļoti labi. Taču ir jābūt kaut kādam balansam starp «zaļajiem» mērķiem un to, ka kādam par to ir jāmaksā. Latvijā viss lielākais OIK smagums ir uzlikts uz sešiem lielajiem energopatērējošajiem uzņēmumiem.
Vai ir kāda izeja, jo uzlikt OIK izmaksas mājsaimniecībām valdībai priekšvēlēšanu gadā diez vai pietiks drosmes?
Ja noņemtu OIK slogu tikai no sešiem lielākajiem Latvijas rūpniecības uzņēmumiem un izlīdzinātu vienmērīgi, neviens īpaši neciestu no tā. Ārvalstu investoru padome ir piedāvājusi savas rekomendācijas valdībai. Tāpat pašlaik norit diskusijas par to, vai koģenerācijas stacijas, kas tiek kurinātas ar dabasgāzi, īsti ir atjaunojamais energoresurss. Līdz ar to gāzes koģenerācijas stacijām vispār nevajadzētu būt šajā obligātā iepirkuma sistēmā. Ja gāzes koģenerācijas stacijas vairs netiktu iekļautas OIK sistēmā, tad OIK visām tarifu grupām nevis palielinātos, bet samazinātos.
Vai vienīgais veids, kā samazināt augošo elektroenerģijas cenu, ir pārskatīt OIK lielumu, vai jūs redzat arī citus risinājumus?
Gan Ekonomikas ministrija, gan Ārvalstu investoru padome ir piedāvājusi arī vairākus citus risinājumus. Piemēram, pārskatīt tos AER, kā arī koģenerācijas staciju projektus, kas vēl ir tikai «uz papīra» un nav sākti realizēt. Tas varētu nopietni mainīt nākotnes OIK pieauguma prognozi, jo, iespējams, ka ne visi elektrostaciju projekti, kas ir ieplānoti, tiks realizēti. Ļoti svarīgs moments ir tāds, ka nevajadzētu būt dubultsubsīdijām. Piemēram, ja projekts jau saņem ES finansējumu vai saņem nodokļu atvieglojumus, tad OIK subsīdija būtu jāpārskata. Lai nesanāk, ka kāds saņem dubultsubsīdijas. Šobrīd dažkārt ir, ka OIK subsīdijas tiek saņemtas gan par kapacitāti, ko var saražot, gan par ražošanu, respektīvi, par to, kas reāli tiek saražots. Daudzi lēmumi, kas ir pieņemti pagātnē, tagad izraisa smagus jautājumus. Piemēram, kādā veidā jaunu gāzes koģenerācijas staciju būve, kas patērē Krievijas gāzi, veicina enerģētisko neatkarību? Jo visa šī OIK sistēmas vajadzība savulaik ir tikusi argumentēta ar to, ka ir jāpalielina enerģētiskā neatkarība. Ja valsts prioritāte ir drošības nodrošināšanai, tad tai arī būtu jābūt valsts budžeta finansētai prioritātei. Nevis drošības prioritātes nodrošināšanu uzlikt uz dažu privātu uzņēmumu pleciem.
Ko jūs domājat par OIK fonda izveidošanu, ko piedāvā kā vienu no risinājumiem?
Tas varētu būt būtisks faktors, kas palīdzētu situācijas uzlabojumam. Tas varētu būt risinājums, lai izlīdzinātu divas prioritātes, kas ir drošība un konkurētspējīga ražošana, valsts ekonomika. Jo, no vienas puses, ir drošība, bet, no otras puses, valsts ekonomikas spēja nodrošināt efektīvas ražošanas izmaksas, lai Latvijas valsts būtu konkurētspējīga. Nevar būt tā, ka drošības prioritāte tiek nodrošināta ar OIK, kas ir pārvērties par nodokli, kas tiek uzlikts tikai dažiem uzņēmējiem. Latvijas Nacionālās attīstības plāns paredz izveidot nākotnē konkurētspējīgu ekonomiku. Lai sasniegtu šos mērķus, ir jānes arī upuri. Diemžēl pašlaik sanācis tā, ka upurus nes seši lielie rūpnieciskie uzņēmumi, kas ir intensīvi elektroenerģijas patērētāji.