Tradicionāli žūrija, kuras populārākie vārdi šogad ir V.Hercogs un Holivudas aktrise Renē Zelvēgere (arī itāļu režisore F.Komenčīni, vācu aktrise K.Froboesa, ķīniešu aktrise J.Nana, spāņu producents H.M.Moraless un somāliešu rakstnieks N.Farahs), festivāla filmas skatās kopā ar žurnālistiem. Tieši bez piecām deviņos no rīta _Berlinale Palast_ telpās klusiņām ierodas Hercoga kungs ar svītu, lai iegrimtu, teiksim, turku filmas _Medus_ lēnīgajā ritmā - iznīcinoši lēnīgajā, ja atceramies, ka ir tikai rīts. Diemžēl festivāla kodekss neļauj tvert Hercogu aiz piedurknes vai Zelvēgeri aiz brunču malas, lai pavaicātu - nu, kā tad jums filma?
Šos likumus žurnālisti ir iegaumējuši un, lai neiepītos nepatikšanās (žūrijas locekļu neaizskaramība!), i negrasās uzplīties. Tikvien kā tīksminās ar atziņu, ka arī Zelvēgere agrā rītā ir tikpat izspūrusi kā citi mirstīgie un nedaudz miegainie zālē sēdošie, un pārdomā, kas slēpjas aiz žūrijas izvietojuma mizanscēnas: Zelvēgere ar jauniņo ķīniešu aktrisi kā draudzenes čalo atstatus, bet Hercogs tradicionāli ieņem vidējo vietu žūrijas rindā - tieši to un ne vienu citu.
Kopējā Berlīnes festivāla konkursa diagnoze - tas ir stabils un pārliecinošs, varbūt vēl bez īpašas lielās sensācijas, taču arī bez brēcošām neveiksmēm vai aiz matiem pievilktas ideoloģiskas konjunktūras. Par festivāla konkursa tendencēm un ekstravagancēm, teiksim, ķīniešu režijas klasiķa Džana Jimou (Varonis u.c.) vaļību, pārvēršot vienu no agrīnajām brāļu Koenu filmām Vienkārši asinis teju ekscentriskā komēdijā Sieviete, pistole un nūdeļu veikaliņš/A Woman, a Gun and a Noodle Shop, rakstīšu rīt. Gluži tāpat kā par šī festivāla tematisko dominanti - filmas par cietumā pabijušajiem. Tādas rādītas jau trīs.
Profesionālais izdevums Screen International jau radina sabiedrisko domu pie atziņas, ka V.Hercogs ir dižs dīvainis (savulaik kājām klejojis tūkstošiem kilometru, ierakstījis savu vārdu vācu kinovēsturē, kaut sakās esam autodidakts). Rubrikā Vernera gudrības ik dienu varam lasīt šādas atziņas: «Es esmu pilnīgi traks, vēl trakāks nekā visa ASV kinoindustrija kopumā», «2009.gadā es esmu noskatījies tikai divas filmas, abas bija tik sliktas, ka labāk es tās nepieminēšu», «Kinofestivālu nozīme ir pārvērtēta, gluži tāpat kā to piešķirto balvu vērtība.» Kā šīs atziņas atspoguļosies Hercoga žūrijas lēmumā, redzēsim 20.februārī.