Ja nelepotos, es šajā amatā nemaz nestrādātu. Es pavisam noteikti lepojos ar to, ka esmu Latvijas valsts ierēdne.
Tomēr nav noslēpums, ka lielai daļai sabiedrības vārds «ierēdnis» saistās ar ko sliktu, gandrīz lamuvārds.
Būtiskākais, pēc manām domām, ir nevis ierēdņa prestižs, bet darba kvalitāte un attieksme pret iedzīvotājiem. Jebkurš ierēdnis pats ieliek saturu vārdā «ierēdnis» ar savu darbu, ar to, kā viņš pilda pienākumus, ar attieksmi pret iedzīvotājiem. No tā lielā mērā veidojas iedzīvotāju attieksme pret ierēdniecību kopumā.
Kā jūs vērtētu Latvijas vidējo ierēdni desmit ballu sistēmā?
Pašreiz es novērtētu ar seši, tas nozīmē, ka daudz vēl darāmā ierēdniecības kvalitātes jomā.
Un kas šajā sakarā tiek darīts?
Ir vairākas iesāktas iniciatīvas. Pirmā, manuprāt, ir jāveido moderna, radoša, ar augstu lojalitāti pret valsti un sabiedrību, uz klientu orientēta ierēdniecība. Atslēgas vārds ir «klientu orientācija». Nav vairs padomju laiki, kad ierēdnis bija galvenais kungs un pavēlnieks, tagad sabiedrība ir kungs, bet ierēdnis ir tas, kurš kalpo sabiedrībai. Tā ir galvenā filozofijas maiņa, kas ir nepieciešama kopumā.
Nereti runā, ka ierēdniecības galvenā problēma ir - ja pilsonis griežas pie ierēdņa, pamatā tiek meklēti argumenti, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, nevis kā kaut ko varētu paveikt.
Tas tiešām tā ir, mēs arī paši novērojam valsts pārvaldē, ka pārsvarā pārvaldē strādājošo rīcībā dominē bailes, zema pašapziņa, nav arī pietiekamas valstiskuma apziņas. Tie ir galvenie problēmjautājumi, ar kuriem jāstrādā.
Ir doma, ka šīs bailes hroniski ir sākušās līdz ar Jaunā laika ienākšanu, jo ierēdņi sāka baidīties pieņemt lēmumus, lai tikai viņus pēc tam nesodītu.
Es negribētu tā teikt. Manuprāt, liela ietekme ir no padomju laika, kas stipri dominē valsts pārvaldē, - ka mēs mīlam slēpties aiz likuma un instrukciju pantiem, baidāmies pieņemt lēmumus un domāt radoši, netradicionālās situācijās baidāmies uzņemties atbildību. Lielā mērā tā ir padomju laika klišeja.
Runājot par ierēdniecību kopumā, gandrīz kā nerakstīta patiesība visur tiek atkārtots, ka Latvijā ir par daudz ierēdniecības. Vai tas atbilst patiesībai?
Es tam negribētu piekrist. Pašam jautājuma uzstādījumam - ka ir par daudz vai par maz. Būtiskais ir, kāda ir sabiedrības apmierinātība ar valsts darbu kopumā, ar pakalpojumu kvalitāti. Par daudz vai maz - tas nav tas jautājums. Mums ir jāskatās, vai iedzīvotājs ir apmierināts ar to, kas notiek valstī.
Ikkatrs jauns politiskais spēks gandrīz vai obligāti kā vienu no lozungiem izvirza ierēdniecības samazināšanu.
Tas ir ļoti populārs temats un labi saprotams sabiedrībā. Protams, nodokļu maksātāji vēlēsies pēc iespējas mazāk maksāt par pakalpojumiem, kas no valsts puses ir jāsaņem, bet ir jāskatās, vai vienmēr tas, ja mēs samazinām ierēdniecību un tās funkcijas, iedzīvotājiem nāk par labu. Kā liecina prakse - lielie griezieni un funkciju samazināšana nebūt nav nākusi vienmēr par labu pašai sabiedrībai.
Tātad patlaban nav tādas kapacitātes un rezervju, kur ļoti varētu griezt?
Tā ir otra nepatīkamā lieta, ar ko saskaramies, - augstas raudzes profesionāļu aizplūšana no valsts pārvaldes. Ja skatāmies uz pagājušo gadu, ministriju centrālos aparātus ir pametuši 400 cilvēku, šogad jau pirmajā pusgadā ir 300 profesionāļu, kas pametuši darbu ministrijās. Mums priekšā ir nopietns uzdevums vadīt ES prezidentūru, manuprāt, ir lielas bažas, ka, aizplūstot ierēdņiem, tas var radīt lielu draudu veiksmīgai ES prezidentūras norisei.
Algas problēma, prestižs, perspektīva - kas ir pamatproblēma, kāpēc šie cilvēki aiziet?
Ņemot vērā, ka ekonomika atveseļojas, privātais sektors ir spējīgs piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu. Tas, kas netiek risināts valsts pārvaldē, ir atalgojums. Tas tiek risināts stihiski, ņemot vērā tos plusus, ko katrs konkrētais ministrs izcīna, bet horizontāli šis jautājums netiek risināts. Mēs darbojamies ugunsgrēka režīmā, un privātais sektors to veiksmīgi izmanto, un šie cilvēki pāriet darbā privātajā sektorā.
Vai visus ierēdņus nevajadzētu pieņemt tikai uz kontrakta pamata, kā tas ir dažādās valstīs?
Tas, pie kā strādā Valsts kanceleja, ņemot vērā apstiprinātos cilvēkresursus, - ir veidot vienotu valsts dienestu sistēmu. Kā jau minējāt, ir daudz tādu jautājumu, kas nav sakārtoti, ir gan ierēdņi, gan darbinieki, un par vienu un to pašu amatu cilvēki saņem dažādu atalgojumu. Vienam ir ierēdņa statuss ar ierobežojumu, otram - darbinieka statuss. Valsts kanceleja strādā pie vienota valsts dienesta likuma, kas šos jautājumus reglamentēs. Arī jūsu minētais darbā pieņemšanas un atlaišanas jautājums būs vienots visā valsts dienestā.
Viens no kancelejas lepnumiem ir ieviestās tiešraides no valdības sēdēm.
Jā, viens no demokrātijas instrumentiem, ar ko mēs lepojamies.
Bet, piemēram, Pastara kungs intervijā Dienai pauž, ka atklātās sēdes un translācija būtu jāatceļ, jo tas noved pie tā, ka neviens svarīgs jautājums netiek izrunāts valdības sēdē, bet gan apspriests un skaņots pirms tam - koalīcijas sēdēs, vakariņās, vēl kādās grupās.
Šādi neformāli forumi ir visā pasaulē. Atceļot atklātās sēdes un padarot tās par slēgtām - es neloloju ilūzijas, ka tad tie izzudīs. Ne visus jautājumus var izrunāt oficiālās sēdēs, savukārt līdzdalības mehānisms un sabiedrības iespēja vērot sēdes, manuprāt, ir liels sasniegums. Sēdes pašlaik var vērot no visas pasaules, un varbūt tas cilvēkiem, kuri dzīvo ārvalstīs, ir kāds papildu impulss atgriezties Latvijā, veicina piederības izjūtu.
Vienu citu lietu gan varētu minēt, arī saistībā ar Valsts prezidenta iesniegtajiem priekšlikumiem par reformām valsts pārvaldē. Ja ministrijām pašām atļautu izdot saistošos normatīvos aktus, tas valdības sēdes krietni atslogotu no lielā daudzuma tehnisko jautājumu risināšanas.
Bet tā ir līdzdalības pasīvā daļa - skatīties, kā notiek sēde. Kāda būtu aktīvā daļa?
Pēc sēdēm arī man pašai pienāk e-pasti ar konkrētiem priekšlikumiem par jautājumiem, kas ir izskatīti, par to turpmāko virzību. Tā nav tikai pasīva vērošana. Protams, ir citas līdzdalības iespējas, pie kurām strādājam. Te var minēt Memoranda padomes darbu.
Kas tas ir?
Tas ir forums, kas balstās uz Ministru kabineta un NVO sadarbības memorandu. Padome, kuru vada Valsts kanceleja tās direktora personā un nevalstiskā foruma izvirzīts pārstāvis, kas ir Memoranda padomes līdzpriekšsēdētājs. Tiek diskutēti sabiedrībai nozīmīgi jautājumi. Ir priekšlikumi, kas jau ir raduši atainojumu konkrētās likumdošanas iniciatīvās. Var pieminēt grāmatvedības sistēmas vienkāršošanu mazajiem uzņēmējiem, brīvprātīgā darba jautājumu, kur esam mazinājuši administratīvo slogu brīvprātīgajiem uzņēmumiem.
Memoranda padome pēdējos gados ir kļuvusi ļoti konstruktīva, pieņemtos lēmumus rezultējām līdz konkrētām izmaiņām likumdošanas aktos. Kā piemērs ir sociālo aprūpes centru reforma, kā rezultātā NVO Memoranda padomē šo jautājumu pacēla augstā līmenī, un tika saņemts papildu finansējums sociālās aprūpes centriem. Tā ir nozīmīga iniciatīva.
Pēdējā gadā bieži ir dzirdēts, ka politiķi attaisno tādas vai šādas savas ķibeles ar «komunikācijas problēmām». Vai valdības un sabiedrības komunikācijā ir problēmas?
Stājoties amatā, kā vienu no prioritātēm es izvirzīju uzlabot šo komunikāciju. Kopumā daudz kas jau ir izdarīts. Bet tā ir viena no mūsu lielākajām nelaimēm, ka ministrijas nepietiekami stāsta par savām iecerēm sabiedrībai un neizskaidro. Sabiedrība bieži sastopas ar pieņemto lēmumu jau pēc tam un ir spiesta izdarīt secinājumus, kāpēc viens vai otrs lēmums ir izdarīts. Tas, kas politiķiem un ierēdņiem ir jādara, - jāskaidro, kāpēc tāds vai citāds lēmums vispār ir jāpieņem, pirms vēl tas apstiprināts.
Tīri tehnisks jautājums no žurnālistikas viedokļa. Mēs vēršamies ar jautājumu pie kāda no ierēdņiem vai ministriem un nesaņemam konkrētā laikā kaut cik saprātīgu atbildi. Vai jums par to sūdzēties?
Noteikti. Valsts kancelejas pārstāvji vada ministriju komunikatoru sanāksmi, kurā šie jautājumi tiek regulāri runāti un iztirzāti.
Vai ir viegli nodalīt politisko komunikāciju no vairāk birokrātiskās? Vai ministri tiek trenēti komunikācijai ar masu medijiem?
Tas, ko premjers uzdevis visai valsts pārvaldei un ministriem, ir komunicēt ar sabiedrību. To, kādā veidā ministrija to īsteno, mēs jau redzam komunikatoru sanāksmēs vai arī ja atnāk negatīvi vai pozitīvi signāli. Ja runājam par politisko komunikāciju, tas ir katras amatpersonas iekšējās pārliecības vai komunikācijas kultūras jautājums, kādā veidā tā skaidro to, ko dara.
Vēl viens šausmu stāsts ir par to, kā sabiedrībai «izrādās» KNAB. Jūs esat darba grupā, kas pēta šo jautājumu.
To vada ģenerālprokurors.
Jūs esat nonākuši pie secinājumiem, ka tas tiešām ir KNAB nolikuma jautājums, nevis personāliju temperamenta jautājums?
Ja nav sakārtota normatīvo aktu sistēma, kurā ir konkrēti reglamentētas kompetences, agrāk vai vēlāk, ja ir personiskas dabas nesaskaņas, sākas problēmas. Primārais, kas ir jādara darba grupai, ir precīzi jāreglamentē normatīvajos aktos kompetence.
Streļčenoks teica, ka tā tomēr nav nolikuma lieta.
Lielas problēmas konstatējām tieši ar dokumentiem, jo tie neatbilst pieņemtajiem likuma grozījumiem. Nolikumā arī diemžēl ir deleģējums pašam priekšniekam noteikt kompetenci. Bet tas precīzi jānosaka nolikumā.
Vēl viena problēma ir, ka ES fondu apguvē administratīvais slogs ir par lielu. Saprotu, ka kanceleja šim jautājumam arī ir pieķērusies.
Jā, esam konstatējuši, ka ir ļoti liels administratīvais slogs. Interneta resursos ir pieejama vietne Mazināsim administratīvo slogu kopā, kurā daudzi iedzīvotāji min, ka ES fondos ir ļoti liela birokrātija. Pašlaik darba grupa, ko vada ES fondu departamenta vadītāja Solvita Gulbe, ir ļoti veiksmīgi kopā ar NVO un partneriem no Tirdzniecības un rūpniecības kameras un LDDK izstrādājusi virkni priekšlikumu, lai iedzīvotāji varētu vieglāk šos fondus apgūt.
Einara Repšes laikā bija tāds birokrātisko nejēdzību novēršanas birojs.
Zināmā mērā šī manis pieminētā vietne mazinās nevajadzīgās birokrātijas slogu kopumā, pašlaik mēs ar to nodarbojamies. Esam pateicīgi jebkuram iedzīvotājam, kurš mūs informē par nejēdzībām, gada laikā esam saņēmuši vairāk nekā 200 priekšlikumu, no kuriem kādi simts jau ir iestrādāti likumdošanas izmaiņās.
Mani ļoti intriģē virsraksts rakstam, kas guļ jūsu priekšā uz galda, - Par dzīvi bez valsts fetiša. Ko tas nozīmētu?
Tas ir sociālantropologa Klāva Sedlenieka raksts, kurā ir aicinājums mēģināt iedzīvināt apgalvojumu, ka valsts ir tās pilsoņi. Kā mainās domas, ja mēs sakām nevis - valsts grib izspiest vēl vairāk nodokļu, bet gan - mēs esam tie, kas grib izspiest no sevis vēl vairāk nodokļu. Nevis ka valsti neinteresē, kas notiek ar valsts pilsoņiem, bet gan - mūs neinteresē, kas notiek ar mūsu pilsoņiem. Ja mēs šādi varētu mainīt savu domāšanas veidu, daudz kas nostātos savās vietās. Nebūtu tā - valsts - tie ir ierēdņi, un mēs esam tie nabadziņi cietēji.
Jūs esat daudz braukājusi pa pasauli. Vai ir kāda valsts, kur cilvēki tā tiešām domā?
Es savā sirdī tā domāju, tāpēc jau te esmu, strādāju ierēdniecībā jau 18. gadu. Tas, kāpēc es izvēlējos šo ceļu, - mani tiešām ietekmēja barikāžu notikumi, tas mani ļoti iedvesmoja. Man tad bija 18 gadu, un es redzēju to vienotību, kas man visu mūžu ir devusi izpratni, ka tā ir mana valsts un man citas nebūs, un ir jādara viss iespējamais, lai vērstu par labu to, kas notiek valstī. Tā ir mana iekšējā pārliecība, un es domāju, ka tāda ir ļoti daudziem.
Mūsu valsts spēks ir cilvēkresursi. Tomēr tieši cilvēkus mēs zaudējam.
Ir jāveicina tāda vide, lai cilvēks te justos drošs, lai būtu iespēja īstenot savas ieceres šeit. Tie, protams, ir tikai teorētiski vārdi, bet arī Latvijas prezidentūra ES ir brīdis, kad jāizmanto iespēja, lai atrastu savu Latvijas Nokia stāstu, jo pašlaik neviens arī nav definējis. Vai tā ir zaļākā valsts pasaulē vai ekoloģiskie produkti, ar ko lepojamies. Prezidentūra varētu būt arī tas brīdis, kad varam pateikt - Latvija var kļūt par Baltijas Silīcija ieleju, mums būtu iespējas virzīt Baltijas inovatīvo projektu attīstības un tehnoloģijas pārneses centru. Mums ir daudz izcilu zinātnieku un mācībspēku, un mēs apvienotu šos spēkus kopā. Lai Eiropa redz, cik izcils cilvēkresurss mums Latvijā ir.
ES prezidentūra no birokrātiskās kapacitātes viedokļa - kā mēs izskatāmies šajā ziņā?
Nevaru būt pārlieku optimistiska, jo ir arī nopietnas bažas par to. Kā jau minēju, pēdējos gados valsts pārvalde ir tuvu bankrotam gan profesionalitātes, gan kapacitātes ziņā, un, ja šogad jau ir aizplūdis tikpat daudz cilvēku, cik pagājušogad visa gada laikā, man tiešām ir nopietnas bažas. Mēs, protams, turpinām apmācīt cilvēkus, bet mums jau nav mehānisma, lai piespiestu viņus palikt valsts pārvaldē līdz ES prezidentūras laikam. Es uzskatu, ka apmācībai ir jābūt, bet arī konkurētspējīgai atalgojuma politikai ir jābūt.
Runājot par atalgojumu, ir tomēr jāsāk ar premjeru un ministriem...
Tieši tā, ja premjers saņem Briseles lietveža algu, tas nav attaisnojams. Ir jāsāk ar ministriem un valdības locekļiem.
Visi par to runā, finanšu ministrs Vilks, jūs. Kāpēc tas nenotiek?
Jāsaka godīgi, nav politiskās gribas šo jautājumu virzīt uz priekšu. Bet mēs turpināsim šo jautājumu aktualizēt. Protams, tas nevar būt vienkārši algu palielinājums bez konkrētiem priekšdarbiem. Bet tas ir jādara kompleksi. Pirmkārt, jāracionalizē visi procesi, kas ir attiecīgajā nozarē, tad jau tas resurss arī atbrīvojas.
Vai tas ir politiskās gribas jautājums vai bailes to darīt?
Es tomēr palieku pie tā, ka tas ir politiskās gribas trūkums.
Bailes no publikas reakcijas.
Tas jau atkal ir komunikācijas jautājums. Ir jāskaidro sabiedrībai...
Jūs Ministru kabinetā esat ilgdzīvotāja.
Labi vēl, ka neteicāt - mēbele...
Vai varat pateikt, kurš premjers bija «grūtākais»?
Ir bijuši dažādi premjeri, un katrs no viņiem ir izcila personība. Mans liels skolotājs bija Einars Repše, kurš man iemācīja formulēt domas un no birokrātiskajiem tekstiem iemācīties pasniegt lietas būtību vienkāršā valodā. Tā arī ir viena no problēmām valsts pārvaldē, ka mēs runājam birokrātiski, bet cilvēki nesaprot, ko mēs gribam pateikt.
Tad jūs gaidāt Repši atgriežamies šajos koridoros?
Es gaidu, lai valstī un pārvaldē ir pozitīvas izmaiņas. Lai pēc iespējas vairāk cilvēku atgrieztos Latvijā, un lai pēc 30 gadiem Latvijā vēl būtu latviešu valoda.
Varbūt jādodas politikā?
Neesmu par to domājusi. Ierēdniecībā vēl ir daudz ko darīt, un es šeit redzu savu vietu. Kā jau teicu sākumā - es lepojos ar to, ko daru.