Liktenis mums dāvājis saudzējamu un mīlamu zemes stūrīti ar smaržīgām pļavām, vareniem, seniem ozoliem, staltu egļu un priežu mežiem. Ar ziedu smaržu vasarā un mirdzošu kupenu baltumu ziemā. Bez ziemas baltuma un saltuma vasara neliktos tik krāšņa un silta. Un ne vienmēr iedomājamies, ka šeit, uz šīs zemes, ir mūsu spēka avots.
Manuprāt, skaistākais gada mēnesis ir jūnijs. Aiz muguras pavasara nemiers, bet gaisma aizvien vairāk atspiež tumsu, un tuvojas kaut kas liels un skaists - vasaras kulminācija.
Valsts vēsturē jūnijs ierakstījies ar dziļi traģiskiem notikumiem - 1940. gada 17. jūnijā neaicināti ieradās okupanti, 1941. gada 14. jūnijs - ar vārdos neizsakāmo tautas traģēdiju. Lai Dievs dod, ka milzīgās sāpes un ciešanas nekad nezustu tautas vēsturiskajā atmiņā! Tikai tā varam būt stipri - balstoties uz savām, kaut vardarbīgi aizcirstajām saknēm.
Spēku gūstam savās dziesmās, dainās, tradīcijās. To sniedz pelēkie laukakmeņi un jūras viļņi. Pasaulē ir daudz skaistu vietu, bet es zinu - tēvzemes izjūta mani vienmēr skubinās atgriezties, jo te ir dzimtene, te ir Mājas, te ir manu senču mūžamājas. Un es ticu, kad «satiksimies mēs no jauna pēc 100 gadiem Piebalgā», Latvija būs lepna, skaista un bagāta.