Tais dienās dzīvojām ar vienu elpu, vienu siržu ritmu. Negaidīti bija uzplaukusi cerība - gaisā vibrēja ilgus gadus lolotais un slēptais sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Spēka avots
Saviļņojums, aizkustinājums, gatavība cīnīties pamodās jau Tautas manifestācijā 1988. gadā, kad Jānis Stradiņš pirmo reizi pēc tumsas gadiem skaļi izteica mums svētos vārdus: «Dievs, svētī Latviju!»
Tas bija spēka avots cilvēkiem omoniešu draudu ēnā, kas palīdzēja pārvarēt bažas, nemieru, trauksmi. Visi bijām sadevušies rokās, tādēļ stipri. Likās, ka arī domājām toreiz vienādi. Bet vai tā bija? Toreiz mēs vēl daudz ko nezinājām. Gavilējām, ka esam kļuvuši brīvi, bijām ar mieru staigāt kaut pastalās.
Sekoja nākamie gadi, pārbagāti notikumiem: nežēlīga privatizācija, ražošanas sabrukums, iestāšanās ES un NATO, mūris starp varu un tautu, ekonomiskie bēgļi.
Milzu plaisas
Kas tagad notiek ļaužu prātos? Negribu lasīt ķengas un nejaucības interneta komentāros. Man rokās ir 2014. gada 18. decembra Kultūras Diena (Kdi). Saruna ar 29 gadus veco Valmieras teātra režisoru Reini Suhanovu. Citēšu: «Starp paaudzēm ir milzu plaisas vēsturiskās pieredzes dēļ. Mums nav vienādu ideālu, līdzīgu svešvalodu zināšanu, vienu ienaidnieku un draugu... Ļoti daudzās ģimenēs nav gandrīz nekā kopīga.» Un vēl: «Nav tādas kopīgas mistiskās vēstures... Latvijā runāt par vēsturiskiem notikumiem ir ļoti bīstami tā iemesla dēļ, ka ikvienai ģimenei ir sava vēsture. Katrai kāds cits laiks bijis labāks - pirmskara Latvija vai ulmaņlaiki, Padomju Latvija pirms vai pēc Hruščova, atmodas laiks vai mūsdienas.»
Uzzinām arī, ka, ja teātrī sāk ko vēstīt - tas ir briesmīgi. Nu ko. Skumji. Tauta ir neuzvarama tikai vienotībā. Bet, ja teātris neko nevēsta, kam tas vajadzīgs.
Vislielākā bagātība
Tāda ir paaudze, kas izaugusi un nobriedusi šajos 24 gados. Izrādās, laikmets tiek vērtēts tikai pēc tā, vai pats esi pie pilnas bļodas, un skatiens nevēršas tālāk par «vistu kūts laktu». Aizmirsusies nebrīvība, pelēcība, laiks, kad katrs teiktais vārds bija jāapdomā, katra rīcība jāapsver.
Atgriezties pagātnē nav iespējams. Dzīve iet, mainās cilvēki, viņu pasaules redzējums. Tā, kā bijis, vairs nebūs.
Šodienas acīm skatoties, atjaunotās Latvijas ceļš bijis ērkšķains - tīši un netīši klupieni, greizi soļi, izbrists krīzes purvs. Taču tas viss ir pārejošs. Mums visiem pieder vislielākā bagātība, ko domās iznesām cauri vistumšākajiem laikiem, par ko sapņojām leģendārajās janvāra dienās - neatkarīga valsts. Pasaulē ir apmēram trīs līdz pieci tūkstoši tautu, tikai 196 no tām ir sava valsts. Var teikt, esam Dieva izredzēti.