Vismaz 35 gadus no sava garā darba mūža Kārlis Tomsons veltījis alus ražošanas nozarei. Alus ražošanas un patēriņa, kā arī alus lietošanas kultūra un tradīcijas pārtikas inženieri tehnologu, bijušo ilggadējo Cēsu alus vadītāju un alus darīšanas entuziastu Kārli Tomsonu interesē arī šodien. Kārlis Tomsons stāsta: «Esmu iesaistījies biedrības Alus brālība darbā, bet pats interesantākais - būdams aktīvs seniors, jau otro gadu vadu a/s Cēsu alus dibināto Pensionāru klubu. Varbūt teiksiet, ka nekas sevišķs jau tas nav. Tomēr Latvijā maz ir tādu uzņēmumu, kuri atļaujas dibināt Pensionāru klubu, lai tajā iekļautu bijušos ilggadēji strādājušos darbiniekus un palīdzētu viņiem joprojām justies piederīgiem savam uzņēmumam, kā arī sniegtu atbalstu tām aktivitātēm, kuras pensionāri plāno.»
Ar Tomsona kungu un viņa bijušajiem kolēģiem senioriem norunājam satikties Cēsīs. Latvijā tiešām nav daudz uzņēmumu, kuri saviem pensionētajiem darbiniekiem nodrošina iespējas satikties, iepazīstina ar jaunumiem uzņēmuma attīstībā, sarīko ekskursijas gan pašā uzņēmumā, gan dod iespējas paceļot, bet svētkos aicina pie bagātīgi klāta galda. Vecākā gadagājuma Cēsu alus darīšanas meistari to pratuši novērtēt.
Abpusēji patīkami
«Man ir patiess prieks, ka Pensionāru kluba dalībnieki ir tik aktīvi,» atzīst a/s Cēsu alus valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone-Zatlere. Tieši viņai pieder ideja par Pensionāru kluba dibināšanu savā uzņēmumā.
«Esam moderna kompānija ar dziļām saknēm, jo šie cilvēki, kas satiekas Pensionāru klubā, šeit ir strādājuši ilgtermiņā. Mūsdienās ir moderni uzskatīt, ka ik pēc pieciem gadiem jāmaina darbs, taču starp mūsu darbiniekiem ir tādi, kas uzņēmumā nostrādājuši un daži joprojām strādā 30 un vairāk gadu. Līdz ar to piederība uzņēmumam veidojas ļoti cieša. Tad, kad darbiniekiem pienāk pensijas vecums, ir svarīgi šo piederības sajūtu saglabāt. Tas ir svarīgi gan uzņēmumam, gan bijušajam kolektīvam,» par kluba dibināšanas mērķi stāsta E. Sietiņsone-Zatlere.
Taču Cēsu alus vadītāja nenoliedz - viens ir nodibināt klubu un izveidot sadarbības noteikumus, bet otrs - ideju iedzīvināt. «Zinu - ja nav aktīva vadītāja, tad nekas arī nenotiek. Ar Tomsona kungu kā bijušo Cēsu alus vadītāju vienmēr esam uzturējuši labas attiecības. Viņš tika ievēlēts par kluba vadītāju, un esmu patīkami pārsteigta, ka seniori tik cienījamos gados bijuši tik aktīvi - viņi jau ir braukuši ekskursijā uz Dobeli skatīties ceriņus, kopā svinējuši Līgo svētkus. Man patīk, ka viņiem šī ideja iepatikās, tā ir patīkama abpusēji - es redzu prieku senioru sejās,» gandarīta ir Eva Sietiņsone-Zatlere.
Prieks, jo nav aizmirsti
Arī seniori, ko satiekam kluba valdes sēdē Cēsu alus telpās, ir gandarīti, ka uzņēmums vecos darbiniekus nav aizmirsis.
«Priecājamies, ka varam ar uzņēmumu saglabāt saikni, iepazīties ar modernajām ražošanas tehnoloģijām un jauno produkciju,» saka Kārlis Tomsons. Viņš turpina: «Pateicoties sadarbībai ar Cēsu alus valdi, pirmajā kluba darbības gadā aizbraucām ekskursijā uz Dobeles novadu un apmeklējām Kārļa Ulmaņa dzimtas mājas, kopīgi priecājāmies par Pētera Upīša izveidoto dārzu ceriņu ziedēšanas laikā. Līgo svētkus, daloties atmiņās, kopīgi dziedot un dejojot, kā arī Cēsu alus bagātīgo produktu klāstu baudot, sagaidījām pie mūsu kluba dalībnieka seniora Imanta Priedīša viņa mājās Kalauzu dzirnavās. Novembrī apmeklējām Gaismas pili Rīgā.»
Taču pensionāru klubiņa 23 dalībnieki ne tikai izklaidējas. Pēc kluba dalībnieka Imanta Priedīša ierosinājuma ilggadējie vecās alus darītavas darbinieki tiek aicināti aprakstīt spilgtākās atmiņas par darbību vecajā alus darītavā, kā arī savākt un apkopot personiskajos arhīvos saglabātos vēsturiskos izziņas materiālus - fotogrāfijas, alus atribūtikas rekvizītus, dažādus apbalvojumus un pagodinājuma rakstus, ko varētu nodot Cēsu Vēstures un mākslas muzejam kolekcijas papildināšanai. Kluba biedri savu iespēju robežās tiek aicināti iesaistīties arī Cēsu alus darbinieku Labo domu tirdziņā, kurā iegūtos līdzekļus paredzēts novirzīt Cēsu dienas centra Saules taka atbalstam.
Tā ir nostalģija
Starp Cēsu alus bijušajiem darbiniekiem satiktā seniore Daina Blicava ir gandarīta par iespēju satikt bijušos kolēģus: «Alus darītavā esmu nostrādājusi 44 gadus, biju alus pildītavas ceha meistare. Kad man piezvanīja un uzaicināja pieteikties klubiņā, teicu: beidzot! Beidzot arī pie mums kaut kas notiks. Man tas ir ļoti svarīgi, jo ar kolēģiem vieno īpašas atmiņas.»
Kādreizējā Cēsu alus darbiniece Smaida Krastiņa pensijā ir jau aptuveni 15 gadu. Seniore atklāj, ka ir radusi savu ikdienu piepildīt saturīgi - viņa dzied senioru ansamblī, iet vingrot, apmeklē peldbaseinu, auklē mazbērnus, darbojas Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrībā. Viņas ikdiena līdz šim bijusi piepildīta, taču Krastiņas kundze vienmēr ir gatava atrast laiku, lai tiktos ar kolēģiem. «Es vienmēr esmu bijusi sabiedrībā, darbojusies, kur vien var, taču par šī kluba nodibināšanu esmu īpaši priecīga. Ļoti gribējās pabūt kopā ar bijušajiem kolēģiem, citādi tikai retumis satikāmies ar kādu, tādu lielu kopīgu tikšanos pietrūka,» atzīst Smaida.
Seniors Imants Priedītis piebilst: «Mūsu vecumā to sauc par nostalģiju - atcerēties to, kas kādreiz bijis. Vai tas bijis kas labs vai slikts, tomēr pagātne un atmiņas vieno.»
Ar lepnumu par padarīto
Par tehnisko meistaru alus darītavā Priedīša kungs sācis strādāt 1955. gadā. «Bet, tā kā man ir tieksme uz celtniecības darbiem, savulaik visi vecie alus brūži tika pārbūvēti pēc maniem projektiem,» atminas Imants Priedītis un stāsta par laikiem, kad alus ticis glabāts pagrabos trīs kubikmetrus lielās mucās.
«No ezera vedām ledu, ar ko dzesēja alu. Atceros, kā ugunsdzēsēji nāca mums palīgos ledu vest. Kādreiz ledus pagrabi bija milzīgi lieli. Tad nāca laiki, kad vecās mucas tika mainītas uz jaunām, modernākām alumīnija mucām. Pārmaiņas vienmēr nāk par labu. Tāpēc šodien man ir prieks, ka uzņēmumā veidojas kas jauns, tiek attīstītas radošas idejas. Te tagad ir kā pasakā,» iepazinies ar Cēsu alus ražotni, priecājas Imants Priedītis. Taujāts, vai jūtas lepns par piederību savam uzņēmums, sirmais kungs atzīst - jā, un viņš esot lepns par savā darba mūžā padarīto.
Savukārt seniors Māris Randa, kurš pārkāpis 70 gadu slieksni un pensijā aizgājis tikai pērn rudenī, atzīst - jo vairāk pensijas vecuma cilvēks apgrozās sabiedrībā, jo lielāka ir viņa atdeve sabiedrībai un lielāks pašam dzīvotprieks: «Esmu gandarīts, ka es vēl varu un spēju. Tā es paceļu savu latiņu augstāk un augstāk.» Taujāts, vai alus palīdz uzturēt dzīvesprieku, seniors saka - normālās robežās palīdz. «Ja alus ir par daudz, tad nav labi. Ja par maz - arī nav labi. Patiesībā alus ir jābauda!»
Šogad Cēsu alus pensionāriem paredzēta arī kāda tālāka ekskursija uz Tartu alus darītavu, kur iecerēts apmeklēt arī Alus muzeju un tikties ar līdzīgu senioru kopu - Tartu alus darītavas Pensionāru kluba dalībniekiem. Mazliet tālākā nākotnē plānots apmeklēt arī alus darītavu Somijā, iepazīties ar viņu vecajiem alus darītājiem. «Mēs esam vecie alus dvēseles cilvēki,» uzsver Pensionāru kluba vadītājs Kārlis Tomsons.