Tatjana Volkova
Banku augstskolas rektore, bijusī Rektoru padomes priekšsēde
Cik saprotu, filozofiem jautājums par šīs jomas darbu tulkojumiem ir diezgan sarežģīts. Šis gadījums rada pamatu runāt, kas ir un kas nav plaģiāts, par to laikam vienotas izpratnes nav. Tas ir vairāk jāskaidro arī starp studentiem. Ka tas ir aktualizējies arī akadēmiskajā vidē, norāda, ka uzmanība šiem procesiem ir jāpievērš lielāka. Es domāju, ka ētikas standarti šai ziņā ir jāpaaugstina.
Līdz šim ir bijuši gadījumi arī ar studentu darbiem, kas ir jau aizstāvēti citās augstskolās, bet noplūduši un uzdoti par oriģināliem. Bez vienotas datubāzes to ir grūti izkontrolēt.
Pirms praktiskas rīcības noteikti ir jāgaida arī zināms termiņš, kurā komisijas lēmumu var apstrīdēt. Ar to jāiepazīstina arī fakultātes akadēmiskais personāls, un praktiskos lēmumus jāpieņem atbildīgajām amatpersonām.
Jānis Vētra
Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs
Vēl neesmu lasījis ekspertu slēdzienu, un kā jau smalkās lietās šeit niansēm varētu būt liela nozīme. Bet otrs ir tas, ka intelektuālā īpašuma gadījumā - kas tiek un netiek aizsargāts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt - tomēr nav tādas akmenī iecirstas patiesības no Mozus laikiem, kas būtu jāievēro. Šī joma ir dinamiskā attīstībā. Ja runājam apmēram par pēdējo 20 gadu notikumiem un attīstību, pašreizējais lēmums ir jāuzskata par šā procesa vienu mezgla punktu gan tajā iesaistītajiem, gan pārējai akadēmiskajai sabiedrībai un studentiem. Bet es ļoti norobežotos no nostājas, ka Kūlis ir jāizslēdz no akadēmiskās sabiedrības.
Juris Cālītis
LU Teoloģijas fakultātes pasniedzējs, bijušais fakultātes dekāns
Nozīmīgākais ir nevis konkrētais gadījums, bet ar to dotā iespēja par šo visu domāt. Mans kā pasniedzēja novērojums ir, ka mums vispār ir ļoti nepilnīga izpratne par plaģiātu, kas savukārt nāk no zināma padomju stila. Žēl, ka konkrētajiem cilvēkiem tāpēc ir jācieš, bet tas mums palīdz pacelt akadēmiskā procesa, pienākumu un atbildības latiņu drusku vairāk starptautiskā līmenī.
Man ir studenti, kam tas ir nesaprotams, jo viņi tā ir mācīti skolā. Viņi savos vidusskolas darbos citē no interneta enciklopēdijas šķirkļiem bez kādas sapratnes, ka patiesībā izmanto citu cilvēku īpašumu, un tas tiek pārnests arī uz augstskolu. Viņi pat nemana, ka uzdod citu cilvēku tekstus par savējiem. Tas ir vispārējs stils, un neatkarīgi no konkrētā gadījuma ir svarīgi, ka mēs attīstām pašu jēdzienu par atbildību akadēmiskajā vidē.
Mums vajadzīga skaidrība par plaģiātismu - arī normatīvajā līmenī. Esmu audzis universitātē, kur tas bija pašsaprotami un elementāri. Bet šeit no padomju sistēmas ir pārņemts uzskats, ka visu lieta ir arī visu kopēja lieta, un skaidras robežas bieži nemaz neiezīmē. To es jūtu ar saviem studentiem - ka viņiem nav sapratnes par to, un dažreiz, kad es sāku runāt par plaģiātu, viņi bola acis.