Ilustrācijai lai kalpo fakts, ka 7. aprīlī Krievijā, tā teikt, galveno gada balvu - Valsts prēmiju - vizuālajās mākslās (naudas ekvivalents arī iespaidīgs - 10 000 eiras) neatkarīga, starptautiska un cienījamu profesionālo autoritāšu žūrija piešķīra mākslinieku grupas Voina/Karš skandalozajai akcijai Huj v pļenu u FSB/Pimpis Federālās drošības policijas gūstā, kurai bija politiskas un diemžēl no varas puses represīvas sekas. Konspektīvi aprakstīt šo akciju var šādi: 2010. gada jūnijā uz vienas no Sanktpēterburgas centrālajām ielām - Ļiteinij prospekt, kur prospekts atduras pret Ņevas tiltu, mākslinieku grupas aktīvisti naktī īsi pirms leģendāro tiltu pacelšanas uzzīmēja tualetes grafiti - milzīgu dzimumlocekli, kurš brīdī, kad tilti «izslējās», tika vērsts tieši pretim FDD (Federālās drošības dienests) biroja logiem. Voina aktīvisti ar videokamerām fiksēja šo akciju, arī to, kāda bija FDD darbinieku reakcija uz notiekošo - dežurējošie miliči/policisti pa logu smējās un uzmundrināja māksliniekus ar jautriem saucieniem: huj voiņe, praviļno, molodci rebjata (p..pis karam, pareizi, malači puiši). Vēlāk Krievijas drošības dienesti konfiscēja videomateriālu un mēģināja identificēt «mundiera godu» apkaunojušos policistus, sodīja tos. Rudenī, kad grupas Karš mākslinieciskās protesta izpausmes nebeidzās, divi tās līderi Oļegs Vorotņikovs un Leonīds Nikolajevs pēc akcijas Galma apvērsums/Dvorcovij perevorot (Ziemas pils laukumā tika «apvērstas» milicijas mašīnas, zem tām inscenēti pakļuva nejauši garāmgājēji - bērni un pensionāri) tika arestēti, bet pret citiem tika sākta kriminālvajāšana ar izdomātiem iemesliem, piemēram, laikā nesamaksāts telefona rēķins, dzīvesvietas pieraksta nedeklarēšana…
Arī provinciālajā Latvijā šis fakts par «krievu mākslinieku jokiem ar Valsts prēmiju» nepalika bez ievērības. Avīzes un portāli publicēja to kā īsu ziņu (droši vien paredzot, ka uz stāvošo dzimumlocekli jau nu daudzi «lasītāji» uzķersies), uz kuru kā maitu mušas arī reaģēja mūžīgie «eksperti visās jomās» - naskie latvju anonīmie komentētāji. Sekoja pretīgi izteicieni - gan par māksliniekiem idiotiem, gan krievu stulbumu, gan, kur nu bez tā, par visu Krieviju kopumā.
Līdz šim Latvijas presē bijis tikai viens vienīgs pilnvērtīgs, detalizēts, analītisks materiāls (žurnālā Rīgas Laiks) par grupas Voina darbību, mērķiem, uzdevumiem, stratēģijām, jo, atvainojos, šie mākslinieki atšķirībā no gļēvajiem dirsējiem internetā nav stulbi huligāni, neslēpjas aiz nikiem - viņi zina, ko dara, ar ko riskē, tomēr turpina mākslai piešķirto privilēģiju - uzbudināt sabiedrisko domu un pretoties «politiskajam un varas bezpreģelam - visatļautībai», kas notiek viņu dzimtenē. Grupas Voina darbība ir visnotaļ politiski aktīvu cilvēku apzināta rīcība, ko arī augstu novērtēja Valsts prēmijas žūrija, ignorējot atsevišķu politisko spēku mēģinājumus ar dažādiem, tostarp koruptīviem, līdzekļiem ietekmēt žūrijas balsojumu.
Redziet, Latvijas masu mediji būtu daudz «saprātīgāki», kvalitatīvāki un, domāju, arī godīgāki savā attieksmē, ja situāciju ap Voina akcijām nenoformētu kā kārtējo «karsto ziņu», skandalozu rozīnīti vai paplašinātu parakstu bildei ar huju uz tilta.
Medijs rada auditoriju, nevis otrādi - un stulbie, cilvēka cieņu pazemojošie komentāri pie neinterpretētiem faktiem ir mediju, nevis neizglītotās publikas vaina. Par grupu Voina bija vajadzīgs garš, intriģējošs stāsts, arī lai saprastu, kā ir ar pilsoņu, ne tikai mākslinieku brīvībām un tiesībām mūsu kaimiņvalstī. Bet Latvijas prese šo iespēju palaida garām.