Turklāt Malika Dzīvības koks repertuārā «aiziet» jau šo piektdien. Cits jautājums, cik ilgi šīs festivālu filmas būs uz ekrāniem. Kā zināt, spēles noteikumi ir sūri, ja tauta nenāk, šīs art house filmas vienmēr gatavs nomainīt kāds ierindas Holivudas produkts. Nav arī īpaša iemesla sūkstīties, ka festivāli saceļ lērumu, īpaši neinformējot, ka tā vai cita filma pēcāk parādīsies arī «normālā kinoiznomā». Tā ir ikdienišķa prakse, no kuras labumu gūst vispirms jau konkrēto filmu izrādīšanas tiesību īpašnieki - ar festivālu palīdzību tiek fokusēta skatītāju uzmanība un nosmelts intereses krējums, pēcāk tomēr ļaujot filmai cīnīties riskantajā komerciālo produktu konkurencē. Turklāt, ja kinoteātros nonāk tikai kādas piecas filmas no Arsenāla un Baltijas pērles kopīgā pusotra simta izrādīto filmu skaita, - tas ir visai pieticīgs skaitlis. Vēl, protams, ir cerības uz tām latviešu, ideālā gadījumā - arī Baltijas, filmām, kas tika izrādītas Arsenāla Baltijas skatē. Pirmais šīs cerības piepildījums ir animācijas filma Ursus un dokumentālā filma Ramins, kas pirmizrādi piedzīvoja Arsenālā un kopš pagājušās nedēļas beigām ir skatāmas kinoteātra KSuns repertuārā.
Kaut arī Arsenāla Baltijas filmu skatē tās palika bez balvām/suvenīriem, noskatīties jaunas Latvijā tapušas filmas taču ir goda lieta, vai ne? Turklāt studijā AtomArt producētā filma Ursus, kas latīņu valodā nozīmē «lācis», ļauj iepazīt jauna animācijas filmu režisora un mākslinieka Reiņa Pētersona rokrakstu. Latvijas mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu absolvējušais Reinis Pētersons līdz šim vairāk ir bijis pazīstams kā mākslinieks un grāmatu ilustrators. Taču nenoliedzami Ursus apliecina pamatīgu animācijas mākslinieka potenciālu. 10 minūšu garā filma Ursus ir vizuāli šķietami askētiska, melnbalta, veidota ogles zīmējuma tehnikā - šī tehnika nodrošina filmas kadram gan interesantu faktūru, gan nemitīgu, dinamisku tekstūru pulsāciju. Tās monumentālais galvenā varoņa - cirka lāča - tēls, Pētersonam ir sava veida cilvēcisko «ilgu simbols» - tā mazliet utopiskā sapņa, «a, vot, es piecelšos, pametīšu visu šito cirku un došos jaunā skaistā, dzīvē!» personifikācija. Būdams cirka lācis, filmas ursus, protams, sapņo par brīvību -dzīvi mežā! Un atšķirībā no citiem pasīviem sapņotājiem šo savu mērķi arī īsteno dzīvē.
Uzpērkoši, ka Reiņa Pētersona debija Ursus necenšas par varītēm iesprukt kādā nišā - tā neizliekas par «animāciju bērniem» ar visu no šī fakta nereti izrietošo «tillināšanu un čabināšanu», tā arī nevīsta agresijas dūrītes vai negrasās pārkāpt «tabu», kā to nereti pašmērķīgi dara animācijas filmas, kas paredzētas «tikai pieaugušajiem». Ursus auditorija ir ļoti plaša - no bērna līdz lielam, jo vienu, gan otru vidū noteikti atradīsies tie, kur sapņo par mežu/brīvību. Turklāt filma piedāvā gan emocionālu smeldzi, gan smalki individualizētu varoni - lāci - un tā tik saprotamās, cilvēciskās emocijas, gan virtuozi radītu cirka vidi, kas pieredzējušiem skatītājiem atgādinās Federiko Fellīni filmu iecienīto vidi. Tik viena kritiska piebilde - stāstījums pēkšņi apraujas ar ne to asprātīgāko no sižeta atrisinājumiem. Reinim Pētersonam, kas vienlaikus ir šīs filmas dramaturgs, režisors un mākslinieks, iespējams, būtu palīdzējis profesionāla dramaturga padoms. Tomēr Ursus piemīt pārliecība, spēks un oriģināls vizuālais stils.