Lai ko es darītu, vienalga kādos apstākļos, es nekad nebiju gatavs nedz apstākļiem, nedz gatavs darīt to, ko darīju. Vienmēr paļāvos uz jušku. Man jau kopš piedzimšanas ir suņa oža. Es visu saprotu bez vārdiem, atliek tikai paošņāt gaisu. Paošņāt vienalga ko. Arī manas ausis ir atļukušas. Kā tiem vācu terjeriem. Paldies dievam, man nav buldoga purns. Citādi no manis bītos. No manis baidīties nevajag. Es esmu labs.
Biju stāvējis pie tēva garāžas tikai piecas minūtes, kad mani pārbiedēja pamatīgs troksnis. It kā būtu sprādzis kāds senlaiku lādiņš. Pie tam desmit metru no manis pa gaisu aizgāja tāds kā putekļveidīgs mākonis rūsas nokrāsā. Kad grasījos atslēgt tēva garāžu un vēroju mākoni palēnām izgaistam vakara krēslā, man šķita, ka pamazām manā acu priekšā atveras kāda cita, nezināma pasaule. Zin, ir tās fantastikas filmas, kur karo zvaigznēs, jā, jā, man šķita, ka tūliņ no zemes izkāps visādi čmo, milzu medūzas, princeses metāla brunčos, veči ar gargarām bārdām un pats gredzenu pavēlnieks. Tēvs gaidīja, kad es no garāžas atnesīšu marinētus gurķīšus. Vakar ar tēvu bijām apciemot omīti. Viņai ir jau gandrīz astoņdesmit gadu, bet omītei pofig, cik veca viņa ir. Viņai aizvien savā lauku mājā ir privātā frizētava, iet normāli, nopelna arī kaut ko. Parasti visu omītes peļņu dabūju es. Kaut arī bieži omīti neapciemoju, tomēr vakar kopā ar tēvu mēs salabojām omītes zirga sētu. Vecais Dābols (tikpat vecs cik omīte, ja ne vēl vecāks) naktī bija izsprucis savā vaļā, aizjājis līdz mežmalai, un no rīta omīte zirgu atradusi galīgi pārbiedētu. Omīte joprojām nestāsta, kas nabaga Dābolu tā pārbiedējis. Es domāju, ka nāve, bet omīte paliek pie sava un saka, ka viņas mežā pēdējā gada laikā savairojušies vilki. Žēl, ka tēvs nav mednieks. Tad gan mēs dabūtu pašaudīties. Bet, nu, es stāvēju pie tēva garāžas, un man tai brīdī nebija ne prātā medniecība, nedz omītes zirga sēta. Man tai brīdī prātā vispār nekas nebija. Es biju kā apstulbis, kā ar kuvaldu pa galvu dabūjis. Kamēr rūsganais mākonis palēnām izgaisa, pamanīju netālu no mana tēva garāžas zemē palielu caurumu. Godīgi sakot, man bija bail pat pirkstiņu pakustināt. Lietus sāka līt vēl stiprāk. Tuvākajā bērzā ieķērcās vārna. Sajutos pavisam neomulīgi. Kāds mans draugs reiz stāstīja, ka aiz bezdarbības izdomājis doties uz Indiju. Tāpat. Pačilot. Paceļot. Aizbraucis ar piecdesmit latiem kabatā, padzīvojies pa kaut kādām viesnīčelēm, pēc nedēļas visa nauda jau beigusies, jo aiz bezdarbības sapircies visādus tur tūristiskus hlamus un uzpariktes. Galīgā bezsanosā aizklīdis līdz pludmalei, kura esot bijusi nosēta ar visādiem salašņām, lupatām un tirgoņiem. Tur viņš uzrāpies uz milzīga akmens, kurš līdzinājies nīlzirga pakaļgalam, un nosēdējis uz tā akmens piecas stundas. Saule karsējusi muguru, sācis slāpt, bet Gangas drausmīgo ūdeni viņam neesot gribējies dzert. Arī bonakvas nebijis. Kad gar acīm jau meties tumšs, uz akmens viņam blakus uzsēdies krauklis. Viņš vērojis to kraukli un pirmo reizi mūžā sajuties kā tāds Austrumu gudrais, nē, kā pats Dievs Tas Kungs, ka es jums saku! Tā viņš man stāstīja, ka tā bijusi kruta sajūta. Viss tāds izplūdis, almost NIRVANA, hell yeah! Man līdz nirvanai bija tālu, es biju dīvainās bailēs sastindzis. Ja tēvs pa logu būtu mani ieraudzījis, viņš smietos tik skaļi, ka pa logiem savas galvas izbāztu visi kaimiņi. Tante Berta noteikti dabūtu sirdstrieku. Man bija jākustas. Es paspēru vienu soli tuvāk tam caurumam. Atslēgas atstāju tēva garāžas slēdzenē. Kad atlaidu roku no garāžas roktura, atslēga nožvadzēja ar tādu troksni, kādu, pa gaisu šļūcot, radīja tie rēgi Harija Potera filmās. Lēnām un uzmanīgi pietuvojos caurumam zemē. Kad es tajā blenzu, neko citu neredzēju, kā bezgalīgu tumsu. Nezināju, ka apakšzeme ir tik tumša. Omīte mēdza stāstīt, ka mirušie dodas uz Veļu mātes māju. Veļu māte esot tāda patukla kundzīte, ziemu un vasaru staigājot vilnas zeķēs un melnā apmetnī. Kad es jautāju, vai Veļu mātes mājā ir gaisma, omīte sacīja, ka Veļu mātes mājā vienmēr deg sveces. Bet es tajā caurumā neredzēju nevienu zīmi, ka tur degtu sveces. Tur viss bija melns. Godīgi sakot, nekāds. Izbailes pamazām pārņēma vienaldzība, kāda mēdz iestāties pēc kaut kā tāda, ko esam uzskatījuši par biedējošu, varenu, bet, pietuvojoties izbaiļu objektam, mēs atskāršam, ka tajā nav nekā biedējoša, gluži otrādi - mēs esam atklājuši lielo garlaicību. Nekādību. Mana vienaldzība līdzinājās truša alai, kura tikai no attāluma izskatās pēc vilku alas. Kad grasījos atgriezties tēva garāžā, izdzirdēju spalgu balsi. Tādu kā žurkas pīkstienu. Mani atkal pārņēma stindzinošas bailes, nē, drīzāk ziņkārība. Es nebiju gatavs nekam tādam, kopš iznācu no dzīvokļa, lai tētam sarūpētu gurķus. Iztēlojos, ka esmu Harijs Poters, un strauji pagriezos virzienā, no kurienes nāca spalgā skaņa. Iztēlojos, kā pland mans neredzamais apmetnis, ka esmu nepieejams, es esmu Dievs, bļa! Kad pagriezos, lai netīkamajai balsij triektu ar savu burvju zizli, ievēroju tikai ēnu, kura aizslīdēja aiz mana kaimiņa Harijonkuļa garāžas. Ēnai bija gara, blonda bize. Kad, Harija drosmes apņemts, skrēju, lai panāktu ēnu, gandrīz vai ievēlos ar vienu kāju tajā caurumā pie mana tēva garāžas. Taču es veikli pārlēcu pār caurumu un pieslējos pie Harijonkuļa garāžas sienas. Mana sirds dauzījās kā āmurs. Bet es tomēr nepadevos. Lai izput tēva gurķi, lai izput garāžu kultūra, es esmu varonis, vai vismaz tāds būšu! Noliecos, jo man pār galvu sāka birt čiekuri. Tuvējā egle ieķērcās vārna. Es aizturēju elpu. Kāds man tuvojās. Lēniem, bailīgiem soļiem. Šķita, ka tas, kas man tuvojas, ir apvilcis istabas čības. Kāds, kurš man tuvojās, tuvojās viegli, zemi neskarot. Tikai pērnās zāles galus skarot. Es izšāvu no garāžas stūra savu neesošo burvju zizli, tajā pašā mirklī tas, kurš man tuvojās, nogāzās augšpēdus pār līkajām egles saknēm. «Mana jaunā kleita, mudaks, pateikšu tētam!! Au!!» mana kaimiņiene Rita bļāva man sejā, kamēr es sakārtoju savu neesošo apmetni. «Oi, piedod!» es sacīju Ritai un pasniedzu viņai roku, lai viņai vieglāk piecelties. Taču Rita negrasījās atbildēt uz manu cēlo žestu, tādēļ palika guļam, tas ir, karājoties pār egles sakni. «Eu, nu piedod, es nezināju, ka tā esi tu, kura gandrīz uzspridzināja manu tēva garāžu! Cik tur tā trūka un viss būtu uzgājis gaisā! Tu stulba esi?» norāju Ritu. Man viņa patīk, bet ne tik ļoti, lai es kādreiz viņu nenolamātu. Ritas tēvs Harijonkulis noņēmās ar visādām tur kara ieroču štellēm, viss viņa dzīvoklis bija kara trofeju muzejs. Rita pat vienreiz no manis iekasēja ieejas maksu. «Ko lūri kā idiots? Pateikšu tētim, ka tu kaķus mušī!» Rita kliedza man sejā. No viņas vēdīja ķiploku smarža. «Kur tu esi redzējusi, ka es kaķus mušīju? Tu traka esi, vai?» atbildēju Ritai, jo es tiešām nekad mūžā nebiju un neesmu mušījis kaķus. Tās tiešām bija tikai Ritas iedomas. Viņa piecēlās diezgan neveikli, piecas reizes klūpot pār savas pirnceškleitas svārkiem. Savu princeškronīti viņa bija pazaudējusi. Es nemaz netaisījos to meklēt. Pie tam Rita mani apvainoja noziegumā, kuru nebiju pastrādājis. Es vispār nācu pēc marinētiem gurķiem. «Vakar pie manas mājas durvīm kāds bija piespraudis Pūciņa fotogrāfiju...» to pateikusi, Rita sāka histēriski raudāt. Kā tāds nobijies bērns. «Es vēl vakar Pūciņu redzēju pagalmā, tepat pie garāžas!» teicu Ritai, un nemeloju nenieka. Rita sāka kliegt vēl skaļāk, tā, ka egle noliecās līdz zemei. «Kā tu varēji vakar redzēt Pūciņu pagalmā, ja vakar... ĀĀĀĀ...vakar...ĀĀ...va…kar...Ā...kāds piesprauda pie manĀm durvīm beigta Pūciņa fotogrāfiju! KĀds nomušīja manu Pūciņu!!!!» Rita kā bez prāta nometās zemē, viss, ko viņa tagad spēja izdvest, bija Ā. «Kāds viņu bija nomušījis un pēc tam nofotografējis beigtu...un piespraudis fočeni pie tavām durvīm?» es jautāju. Godīgi sakot, es tam neticēju. Tik cietsirdīgi cilvēki neeksistē. Tad tas būs bijis kāds svešinieks. Ne no mūsu rajona. Mūsu rajonā dzīvo tikai labie. Tādi kā es un tādi kā Rita. Kamēr es meģināju piedabūt Ritu nostāties uz kājām, kāda salta un smaga roka uzgūlās uz mana pleca. Es sastingu. Vārda tiešā nozīmē. Kad pagriezos, lai atkal, Harija Potera drosmes apdvests, nostātos pret ienaidnieku, pamanīju tēva seju. «Kur ir tie marinētie gurķi, kurus tev palūdzu atnest, ko? Tu pat to nevari izdarīt! Tāds kā lupata! Mazāk tās filmas skaties, mudak!!» Tēva balss mani mirklī atgrieza realitātē. Patiesībā jau divdesmit gadu tēvs ir tas, kurš mani atgriež vai vismaz cenšas pievērst realitātei. Bet tā kā viņa realitāte aprobežojas tikai ar gastronomiju, tad man tā šķiet garlaicīga. Es jau tā esmu noēdies kā cūka, un pie sievas tikt man nav izredžu vismaz turpmākos piecus gadus. Kamēr nenotievēšu. Ritai es patiku, bet viņa varēja būt man meitas vietā. Es vēroju, kā tēvs atslēdz savu garāžu un iesoļo tajā kā pavēlnieks, kā Kungs. Viņš ir noteicējs pār savu garāžu, pār savu dzīvi. Arī pār manu dzīvi viņš šo to nosaka, bet ilgi tā vairs neturpināsies. Rita brēkdama ieskrēja poģī, kur to sagaidīja Harijonkulis. Man nav ne jausmas, kurš tik cietsirdīgi izrīkojās ar nabaga Pūciņu, bet par fotogrāfu es kļūšu pavisam noteikti! Es tā biju nolēmis. Kad tēvs aizslēdza garāžu, es vēl brīdi lūkojos tajā caurumā, kurš uzradās manā acu priekšā. Tad man radās ģeniāla ideja. Es skriešus metos uz dzīvokli pakaļ savam fotoaparātam - savai jaunajai dzīvei.