Mēs šobrīd tiešām mēģinām izvairīties no vārda web, jo, izsakoties nenopietni, var teikt, ka jēdziens «web lapa» ir gandrīz lamuvārds. Tas, ko saprot ar web lapu, parasti saistās ar procesu - datormākslinieks par 50 eiro izveido mājaslapu. Savukārt mēs vairāk nodarbojamies ar sistēmu izstrādi. Tās ir lielas un apjomīgas sistēmas, kas cieši saistītas ar biznesa procesiem, nevis vienkārši web lapas. Dizains ir tikai viena no minēto sistēmu daļām. Sadarbību ar klientiem mēs sākam ar jautājumu: «Kāpēc? Kāpēc vispār kaut ko vajag veidot?» Viss tiek skatīts no perspektīvas, kāpēc klients vēlas investēt savu naudu, kāpēc vajag investēt resursus, kāds ir naudas un resursu tērēšanas mērķis. Atbilde uz jautājumu «kāpēc?» klientam pašam jāformulē precīzi. Ja kāds uzņēmums vēlas izveidot mājaslapu vienkārši, tā sakot, ķeksīša pēc, tad mēs nebūsim īstie sadarbības partneri, jo mēs klientam uzdosim, viņaprāt, pārāk daudz jautājumu, liksim klientam viņa ieskatā pārāk daudz domāt. Tāpat arī uzņēmums, kas vēlas savu mājaslapu tikai tāpēc, ka citiem uzņēmumiem jau ir mājaslapas, nebūs mūsu īstais klients.
Kāds ir jūsu īstais klients?
Latvijā mums nozīmīgs klients ir Latvijas dzelzceļš, bet pārsvarā mēs savus pakalpojumus eksportējam uz ārvalstīm, piemēram, uz Vāciju un Somiju. Patlaban mūsu uzņēmuma darbība saistīta ar Eiropas tirgiem, bet situācija var mainīties, un mūsu pakalpojumu eksports var iziet arī ārpus Eiropas. Mūsu projektu vidū ir sadarbība ar dažādiem ārvalstu medijiem šo mediju interneta portālu veidošanā. Mēs izstrādājām savu risinājumu ar Drupal atvērtā koda satura sistēmu, kas mediju industrijā ir ļoti populāra, piemēram, plaši zināmā biznesa medija The Economist interneta sadaļa darbojas ar Drupal risinājumiem. Arī, piemēram, daudzviet Somijā Drupal platforma ir ļoti populāra pielietošanai mediju interneta portālos.
Savu biznesa nišu atradāt ātri un vienkārši vai ar grūtībām?
Sākums bija 2008. gadā, kad es kopā ar domubiedru nolēmu veidot mājaslapas, un mums bija pārliecība, ka ar Drupal tehnoloģiju var izdarīt lielas lietas. Pirmajā posmā mēs gatavojām jebko, kas vien līdzinājās mājaslapai. Sekoja lielāki projekti. Noteikti jāpiemin Dienas žurnālu abonēšanas platforma E-kiosks, ko mēs izstrādājām pirms sešiem septiņiem gadiem. Tajā laikā e-komercijas mērogi Latvijā bija daudz niecīgāki, salīdzinot ar tiem mērogiem, kādi sasniegti patlaban. E-kiosks bija projekts, ar kuru mums negāja viegli, tomēr to īstenojām un ar šo projektu ļoti lepojāmies. Tas noderēja arī, lai mēs sev un citiem pierādītu, ka savā jomā protam strādāt un sasniegt vēlamo rezultātu. Jāpiebilst, ka svarīgs mums bija arī projekts, ko realizējām sadarbībā ar Latvijas Banku.
Kad varējām pierādīt, ka labi pārvaldām Drupal tehnoloģiju, tad sākām darboties starptautiskajā mērogā. Kopumā par tehnoloģijām runājot, gan gribu uzsvērt, ka tehnoloģija jāuztver kā rīks, ar kura palīdzību tiek realizēti biznesa mērķi.
Strādājot ar dažādu nozaru uzņēmumiem, jums jābūt gataviem ātri iedziļināties konkrētā klienta biznesā un piedāvāt biznesa nišai atbilstošos e-risinājumus?
Projektu mēs sākam ar jautājumu: «Kāpēc nepieciešams šis risinājums?» Kā jau minēju, klientam pašam jābūt atbildei uz jautājumu un jāsaprot, kas ir šīs atbildes pamatā. Konceptuāli visbiežāk ir divas lietas - viena no tām ir veicināt pārdošanu un atpazīstamību, bet otra ir optimizācija - darba procesu un citu biznesa procesu optimizācija, izstrādājot dažādas sistēmas, kuru lietošana samazina cilvēka kļūdu skaitu un viss process kļūst efektīvāks. Jāuzsver arī, ka mēs projektu redzam kā izaicinājumu visai komandai, tas nozīmē, ka galvenais ir nevis viens cilvēks, kas vada projektu un runā ar klientu, bet komanda - konsultantu kopums. Visi kopā sēž pie viena galda un apspriež projekta gaitu. Programmētājs procesu redz no tāda skatpunkta: «Tas prasa vienu nedēļu darba, bet tas - divas nedēļas darba.» Savukārt viena vai divas nedēļas programmētāja darba - tās klientam ir konkrētas izmaksas. Svarīgi, lai klients saprastu, ka viņš ir tas, kurš maksās par programmētāja laiku, bet izstrādātājs, respektīvi, programmētājs, savu darbu paveiks ātrāk tad, ja klients pats būs sapratis un pratīs programmētājam izskaidrot, kas un kāpēc nepieciešams.
Salīdzinot situāciju jūsu jomā Latvijā un ārvalstīs - kas Latvijā ir labā līmenī un kādas nepilnības derētu novērst?
Latvijā vajag paaugstināt ekonomikas līmeni! Jautājums ir par to, kurā brīdī es kā uzņēmējs, kas saviem darbiniekiem maksā algas un valstij maksā nodokļus, kļūšu konkurētspējīgs Latvijā. Patlaban es kā uzņēmējs Latvijā konkurētspējīgs neesmu.
Kāpēc?
Tāpēc, ka joprojām dominē izvēle par labu tikai un vienīgi zemākajai cenai. Uzņēmums, kas maksā visus nodokļus, nevar cenas ziņā konkurēt ar tādu uzņēmumu, kas nodokļus optimizē. Uzņēmums, kas pilnā apjomā maksā visus nodokļus, cenas ziņā arī nevar konkurēt ar tādu uzņēmumu, kas strādā mikrouzņēmumu nodokļu režīmā.
Nevarat iegūt pasūtījumus publisko iepirkumu konkursos, jo jūsu piedāvātā cena nav zemākā no visām piedāvātajām?
Mēs nevaram uzvarēt publisko iepirkumu konkursos tāpēc, ka maksājam visus nodokļus!
Tātad arī jūsu nozarē - tāpat kā būvniecībā - problēmas rada pelēkais sektors?
Kas attiecas uz publiskajā telpā bieži pieminēto būvniecības jomu, manuprāt, situācija nav gluži tāda, kā to mēdz raksturot, jo nav jau tā, ka pasūtījumu līmenī lielam uzņēmumam jākonkurē ar mikrouzņēmumu. Konkurē tomēr ģenerāluzņēmēja mērogā strādājošs būvuzņēmums ar citu ģenerāluzņēmēja mērogā strādājošu būvuzņēmumu.
Savukārt mūsu nozarē par to, lai izstrādātu, piemēram, kādas ministrijas mājaslapu, konkurējam mēs, tas ir, SIA, un apņēmīgs mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs, un jākonkurē mūsu uzņēmumam un mikrouzņēmumam ir, tā sakot, uz vienas lapas, pie viena galda. Mikrouzņēmējs sola, ka izstrādās mājaslapu, teiksim, par desmit tūkstošiem eiro, mūsu piedāvājuma cena ir 40 tūkstoši - tāpēc, ka mēs maksājam nodokļus pilnā apjomā. Līdz ar to mēs publisko iepirkumu konkursā nekad neuzvarēsim, pasūtītājs mūs neizvēlēsies un sacīs, ka naudas taupīšanas nolūkā jāizvēlas lētākais variants. Savukārt naudas publiskajam sektoram trūkst tieši tāpēc, ka valstī plašos apjomos netiek maksāti nodokļi. Mēs Latvijā esam apburtajā lokā - no vienas puses, pastāv problēma, ka uzņēmēji ir tie sliktie, kuri nemaksā nodokļus un visādi shēmo, no otras puses, ar savām izvēlēm publiskais sektors to veicina, jo publisko iepirkumu konkursos izvēlas lētāko uzņēmumu, kas nereti ir tieši tas, kurš nemaksā visus nodokļus.
Ko darīt, lai situācija mainītos pozitīvā virzienā?
Pēc iespējas vairāk runāt par to, ka šāda problēma, šāds apburtais loks pastāv, jo problēmas publiskošana vienmēr ir pirmais solis uz problēmas risināšanu. Patlaban mēs Latvijā vēl neesam tādā līmenī, lai visus ar minēto problēmu saistītos aspektus apzinātos.
Runājot konkrēti, tad, kad publisko iepirkumu konkursa komisija izvērtē piedāvājumus, būtu jāvērtē vidējais valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apjoms uz vienu darbinieku katrā no uzņēmumiem - konkursa pretendentiem. Šie dati ir pieejami, tos var sameklēt un izpētīt.
Nereti pēc publisko iepirkumu konkursa rezultātu uzzināšanas mēs rakstām informatīvu vēstuli par to, ka mūsu piedāvājums ir dārgāks tāpēc, ka mūsu uzņēmumā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas uz vienu darbinieku ir desmit reižu lielākas nekā konkursa uzvarētājam, savukārt mūsu piedāvājums ir tikai četras vai piecas reizes dārgāks. Tas pierāda, ka, izvērtējot nodokļu aspektu, mūsu piedāvājums ir pat konkurētspējīgāks. Ja tiktu domāts par atbildību pret valsti un pret sabiedrību, tad publisko konkursu rīkotājiem vajadzētu izvēlēties tieši tos uzņēmumus, kuri korekti veic visus nodokļu maksājumus.
Jāteic gan, ka situācija nedaudz mainās pozitīvā virzienā. Konkrēti par mūsu nozari runājot, neatkarīgi no tā, ko valsts darīs vai nedarīs, nozare pašsakārtosies jeb pašattīrīsies vidēji divu līdz četru gadu laikā, jo pieprasījums pēc profesionāliem speciālistiem ir ļoti liels, un tie uzņēmumi, kuri nemaksās respektējamus sociālos maksājumus par saviem darbiniekiem, vienkārši nevarēs izdzīvot. Darbinieki no šādiem uzņēmumiem vai nu masveidā aizies pēc pašu iniciatīvas, vai arī viņus mērķtiecīgi pārpirks tie uzņēmumi, kuri par saviem darbiniekiem rūpējas labāk.
Runājot par publiskajiem iepirkumiem, gadījies dzirdēt, ka iepirkumu konkursa komisijām nereti pietiek intelektuālās kapacitātes, lai salīdzinātu piedāvājumu cenas, bet neizdodas salīdzināt piedāvājumu saimniecisko izdevīgumu.
Tieši tāpēc, ka arī man ir bažas par iepirkumu komisiju prasmi izvērtēt saimnieciski izdevīgākos piedāvājumus, es uzskatu, ka iesniegto piedāvājumu vērtēšanā jāiekļauj tāds kritērijs jeb salīdzināmais rādītājs kā nodokļu nomaksa uz vienu darbinieku. To izvērtēt ir vienkārši, tikai jāsalīdzina skaitļi, un to nu gan var paveikt ikviens ierēdnis, ikvienas konkursa komisijas dalībnieks.
Noprotams, ka kritiski vērtējat mikrouzņēmumu pastāvēšanu, bet mikrouzņēmums Latvijā ir pilnīgi legāls veids, kā biznesam darboties, un ir tiesīgs pastāvēt.
Jā, mikrouzņēmumi, protams, ir pilnīgi legāla biznesa darbības forma, un problēma jau nav mikrouzņēmumi paši par sevi. Problēma ir tā, ka mikrouzņēmumiem un citā nodokļu režīmā strādājošajiem uzņēmumiem, piemēram, SIA, jākonkurē tādos konkursos, kur kritērijs ir zemākā cena. Mūsu nozarē tas ir īpaši sāpīgi, jo darbaspēka izmaksas veido 80% no gala cenas. Tomēr patlaban mūsu nozarē izveidojusies tāda situācija, ka neviens patiešām profesionāls speciālists uz sliktiem noteikumiem nestrādās. Ja kāds uzņēmējs uzskata, ka nodarbināt savu programmētāju mikrouzņēmuma režīmā ir pieņemami, tad vai nu pašam programmētājam tas liksies nepieņemami, vai arī atradīsies veids un kanāls, pa kuru pie darbinieka nonāks informācija, ka normāli ir strādāt tādos apstākļos, kuros darba devējs par strādājošo maksā respektējamas sociālās iemaksas un ir izveidotas juridiski korektas darba tiesiskās attiecības, nevis tiek slēgts kāda cita veida līgums ar mikrouzņēmumu.
Jūsu uzņēmums izjūt darbinieku trūkumu?
Mūsu uzņēmums aug, un mēs daudz laika un resursu veltām tam, lai izglītotu programmētājus, kas nepieciešami mūsu biznesam. Mēs lasām lekcijas studentiem Vidzemes Augstskolā. Iesaistāmies, lai būtu atbildīgi par to, ar kādām zināšanām jaunieši no augstskolas iznāk.
Kāpēc tieši Vidzemes Augstskola, nevis kāda cita augstskola?
Tas ir, kā mēdz teikt, izcelsmes jautājums. Mūsu uzņēmuma aizsākumi meklējami Valmierā, un joprojām uzņēmumam birojs ir ne tikai Rīgā, bet arī Valmierā. Mēs nodrošinām labi apmaksātas darba vietas tiem mūsu darbiniekiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Valmierā. Ne jau visiem cilvēkiem, lai justu piepildījumu, nepieciešama dzīve Rīgā.
Tātad jūsu filozofija ir nevis žēloties par darbinieku trūkumu, bet pašam iesaistīties izglītošanas procesā?
Iesaistoties izglītošanas procesā, mēs iepazīstam studentus, varam atrast labākos no studentiem un ieinteresēt par darbu mūsu uzņēmumā. Mēs arī maksājam stipendijas Vidzemes Augstskolas IT jomas studentiem un veidojam vēl dažāda veida sadarbību ar šo augstskolu. Gribu gan uzsvērt, lai uzņēmums neciestu no darbinieku trūkuma vai biežas darbinieku mainības, darba devējam par saviem darbiniekiem jārūpējas, un tas attiecas pilnīgi uz ikvienu darba devēju.
Nesen plaši tika apspriests tas, ka vidusskolēniem ir vājas sekmes dabaszinātņu jomas mācību priekšmetos. Kāds ir jūsu viedoklis, vai jauniešiem tiešām ir niecīga interese par dabaszinātņu jomu, vai tomēr vaina ir izglītības sistēmā?
Būtiski ir ne jau jauniešu rezultāti matemātikas eksāmenā, ne jau sekmes dabaszinātņu jomas mācību priekšmetos, būtiska ir prasme iesaistīties notiekošajā, izrādīt iniciatīvu, uzņemties atbildību. Es pats, būdams vēl relatīvi jauns, esmu spiests atzīt, ka, raugoties uz šābrīža jauno paaudzi, redzu - prasmes iesaistīties, prasmes izrādīt iniciatīvu un it īpaši prasmes un spējas uzņemties atbildību daudziem jauniešiem trūkst. Pieņemot darbā cilvēku, primāri es vērtēju viņa vērtības, izpratni par dzīvi, to, ko cilvēks vēlas sasniegt, jo ikdienas darbā nepieciešamās iemaņas var relatīvi ātri un vienkārši apgūt.
Ir gadījies kļūdīties darbinieku izvēlē?
Mēs jau darbā pieņemšanas procesā cenšamies ļoti pārdomāti vērtēt to, lai mūsu uzņēmuma vērtības un potenciālā darbinieka vērtības saskanētu, lai saskanētu mūsu uzņēmuma kultūra un darbinieka iekšējā kultūra. Pārdomāti vērtēt darbiniekus darbā pieņemšanas procesā ir ļoti svarīgi, jo kļūdas, kas tiek pieļautas, izvēloties darbiniekus, ikvienam uzņēmumam maksā ļoti dārgi. Kopumā darbinieku rotācija mūsu uzņēmumā ir tik maza, cik vien var būt. Bija gadījums, ka darbinieks aizgāja, lai sāktu savu biznesu, un es viņam vēlu veiksmi, man prieks par šī cilvēka apņēmību.
Pieminējāt dārgās kļūdas. Laiku pa laikam dzirdam par kļūdām un nepilnībām saistībā ar vērienīgiem publiskā sektora IT projektiem.
Runājot par negatīvu publicitāti ieguvušajiem publiskā sektora IT projektiem, jāteic, ka te nav runa par individuāla darbinieka kļūdām vai nepilnībām programmētāju veikumā, bet par kļūdainu pieeju projektam, respektīvi, par pārliecību, ka var lēni izplānot miljonu projektu, tad pusotru divus gadus projektu rakstīt, pēc tam piecus gadus projektu ieviest un beigās cerēt, ka pirms septiņiem gadiem izplānotais projekts tagad būs tas, kas vajadzīgs projekta lietotājiem. Šāda pieeja publiskā sektora IT projektiem ir pilnīgi nepareiza, ir vajadzīga pieeja, kas balstīta uz rezultātu, uz reālo, praktisko ieguvumu no projekta.
Nesen piedalījāties Ilgtspējas indeksā un šogad jūnijā saņēmāt balvu. Kāds bija piedalīšanās mērķis?
Mēs Ilgtspējas indeksā piedalījāmies pirmo reizi un secinājām, ka Ilgtspējas indekss ir lielisks veids, kā salīdzināt savu uzņēmumu ar citiem uzņēmumiem, kuri arī rūpējas par ilgtspēju. Gribējām saprast, kādi mēs kā uzņēmums īsti esam. Mūs visvairāk no visiem Ilgtspējas indeksa aspektiem interesēja tas, kas saistīts ar darbiniekiem, ar darbinieku apmierinātību. Svarīgs, protams, ir arī vides aspekts - mēs savā uzņēmumā apzināmies, ka jābūt atbildīgiem par to, kā mūsu rīcība ietekmē apkārtējo vidi. Jāteic, par to, ka saņēmām Ilgtspējas indeksa balvu, biju ļoti patīkami pārsteigts.