Kadru politika mūsdienu Latvijas stilā
1. Jau drīz pēc Ilzes Viņķeles kļūšanas par labklājības ministri varēja nojaust un prognozēt, ka viņa vēlēsies redzēt jaunas sejas savas nozares vadošajos posteņos, tāpēc Nodarbinātības aģentūras vadītājas atstādināšana, ministrijas valsts sekretāra pēkšņā gatavība meklēt dzīvē jaunus izaicinājumus (cik elegants apzīmējums situācijai, kad jums palūdz aiziet no darba ar labu...) nepārsteidza. Savukārt iecere redzēt valsts sekretāra postenī Konkurences padomes vadītāju ir intriģējoša. Kaut vai tāpēc, ka gan Viņķele, gan Jaunzeme ir dāmas ar visai šerpu raksturu un ambīcijām - ministres gatavība strādāt kopā nevis ar piebalsojošu ierēdni, bet visnotaļ patstāvīgu cilvēku kopumā liecina par ministru labu un laikam jau arī par nozarē risināmo jautājumu smagumu, t. sk. dažādās pārmantotās korporatīvās attiecības ministrijā un pakļautības iestādēs. Tas, ka LM ir pamatīgi Augeja staļļi, kas prasās pēc pamatīgas tīrīšanas, nav noslēpums. Vai jaunajam tandēmam pietiks savaldības neatkārtot kultūras ministres kļūdas, rādīs laiks.
Krietni piesardzīgāk vērtējams cits kadru politikas jautājums - pagājušajā nedēļā kļuva skaidrs, ka Saeimas deputāts Olšteins beidzot tiks pie ilgi kārotā Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra amata. Lai nu būtu bezpartijisks ministrs, bet, ja šādu situāciju papildina bezpartijisks parlamentārais sekretārs... Proti, ir tik pierasts lietot vārdu savienojumu «Olšteina sešnieks», «no ZRP aizgājušo deputātu grupa», ka piemirstas, ka faktiski nekas nav zināms par šos cilvēkus saistošajām interesēm vai uzskatiem. Var ironizēt par partiju programmām vai izteikumu «partija uzņemas atbildību par savu ministru», tomēr Olšteina gadījumā vispār nav skaidrs, ko viņš pārstāv (sevi? It kā topošo biedrību?).
Satiksmes nozares kontekstā tikpat nelāgi izskatās ieilgusī ķīvēšanās ap lielo ostu valdes locekļu krēsliem. Proti, pilnīgi iespējams, ka kāds no pašreizējiem Rīgas un Ventspils ostu valdes locekļiem ir pelnījis doties... meklēt dzīvē jaunus izaicinājumus; kaitina nebeidzamā «profesionāļu» piesaukšana - tādi vai nu jau strādājot valdēs, vai vēl tikai nākšot auglīgi darboties. Kas tiek uzskatīts par «profesionāļiem» ostu vadībā? Juristi? Cilvēki, kas ieguvuši augstāko izglītību uzņēmumu vadībā? Ar to pietiek, lai saprastu tranzīta nozares, ostu specifiku? Ja ostu valdēs netiek algoti cilvēki, kuri guvuši specializētu izglītību, vismaz nevajag tik brīvi svaidīties ar speciālista titulu.
Ak, šī neziņa par rītdienu..
2. Aizvadītajā nedēļā punkts tika pielikts ilgajam un dažādām aizkulišu cīņām pārbagātajam strīdam par to, kurš modernizēs Latvijas pasažieru vilcienus. Ņemot vērā projekta iespaidīgās summas, lobiji pamanījās gada laikā izmazgāt tik daudz netīrās veļas par konkurentiem, ka brīžiem likās: projekts tiks pārtraukts vispār, jo apaudzis ar pārāk biezu netīrumu kārtu. Nu tomēr izskatās, ka to mēģinās īstenot - prieks uzvarētāju nometnē, atvieglojuma sajūta starp ekspertiem, kuri vispār uzskatīja projektu par Latvijai vēlamu. Cita lieta, ka pārpratumu, konfliktu un skandālu vēl būs pietiekami, jo tik ilglaicīgā projektā tik neprognozējamā globālajā ekonomikā (naudas cena, materiālu izmaksu izmaiņas utt.) nosacījumi un izcenojumi noteikti mainīsies ne vienu vien reizi. Tas nav pārmetums, bet aicinājums rēķināties ar neizbēgamo.
Diemžēl līdzīgi ir ar jebkuru projektu vai plānu, kura īstenošana ir ilgāka par gadu vai diviem. Tāpēc kaismīgās debates par pagājušajā nedēļā publikai prezentēto Latvijas enerģētikas stratēģiju tuvākajiem 20 gadiem ir saprotamas, bet - var gadīties - lieka nervu bojāšana šobrīd. Var piekrist tiem kritiķiem, kuri Ekonomikas ministrijas sagatavotajā dokumentā vēlējās izlasīt skaidrāku valsts signālu, ka Latvija mēģinās samazināt importēto energoresursu īpatsvaru mūsu energobilancē. Savukārt prasīt, lai 2012. gadā valsts definē precīzus norādījumus, kā dzīvot tuvākajās desmitgadēs atjaunojamo resursu dažādo atzaru pārstāvjiem, ir diezgan bezcerīgi. Tehnoloģijas mainās (dažas kļūs lētākas, attiecīgi konkurētspējīgākas, iespējams, parādīsies saturiski pavisam jauni piedāvājumi), ir arī diezgan grūti prognozēt Latvijas ekonomikas struktūru un enerģijas patēriņu tik garā termiņā. Tā nav tikai Latvijas problēma - pēdējais gads vien licis daudzām valstīm, sākot ar Japānu un beidzot ar ASV, mainīt akcentus enerģētikas politikā (lielāka interese par slānekļa gāzi, lielāka piesardzība pret atomelektrostacijām u. c.). Tātad var gadīties, ka politika enerģētikas nozarē ir būtiski atjaunināma/maināma ik pēc gada vai diviem, un viens no retajiem nemainīgajiem uzstādījumiem ir nepieciešamība palielināt energoefektivitāti.
Toties pamatīgāka plānošana patiešām nepieciešama jautājumos, kas skar Eiropas Savienības finansējumu. Nav normāli, ka tikai tagad (pārmetums iepriekšējam zemkopības ministram) atklājas, ka nepavisam nav veicies ar vairāk nekā 20 miljonu latu apguvi programmā, kuras mērķis ir attīstīt ar lauksaimniecību nesaistītu saimniecisko rosību reģionos. Vai tad tikai tagad nākusi atklāsme, ka virknei iespējamo gribētāju Eiropas līdzfinansējums nav paceļams tāpēc, ka pietrūkst naudas savas projektu izmaksu daļas finansēšanai? Vai tiešām valsts nevarēja palīdzēt ar salīdzinoši lētākiem aizdevumiem? Ja nevarēja, varbūt varēja laikus vienoties ar Briseli par naudas pārdali par labu citām programmām?
Šonedēļ
3. Lielas kaislības gaidāmas par valsts piedāvātajām pacientu ārstēšanas izmaksām (tarifiem), kurām, kā viegli nojaust, slimnīcas kategoriski nepiekrīt. Attiecīgi 1. februārī gaidāmā slimnīcu vadītāju tikšanās ar Nacionālā veselības dienesta vadību solās būs vētraina.
Vairāki svarīgi jautājumi šonedēļ tiks skatīti Saeimas komisijās. Piemēram, Publisko izdevumu un revīzijas komisija uzklausīs Finanšu ministrijas atzinumus, cik efektīvi izmantoti ES fondi līdzšinējā plānošanas periodā (sāpīga tēma) un kādas prioritātes Latvija izvirza nākamajā periodā (31. janvāris). Tautsaimniecības komisija tiekas ar ārvalstu investoru pārstāvjiem un vietējā tranzītbiznesa pārstāvjiem, lai izzinātu viņu skatījumu (iespējams, visai atšķirīgo) par darba iespējām un problēmām Latvijas ostās (1. februāris). Ņemot vērā, ka bruņotie spēki un iekšlietu sistēma sūdzas (kopumā pamatoti) par līdzekļu trūkumu, visnotaļ interesantas varētu būt debates Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā (1. februāris) par Valsts kontroles atzinumiem par līdzekļu izmantošanas jēdzīgumu nozares veselības aprūpes un sociālo garantiju nodrošināšanas sistēmā.