Meitenei jau piedzimstot konstatēja dilatācijas kardiomiopātiju; šai slimībai raksturīga pakāpeniska sirds mazspējas attīstība. Zāles nelīdzēja, turpināja pieaugt sirds mazspēja, asiņu izsviede no sirds kreisā kambara bija tuvu bīstamai robežai, bērns bija pieslēgts plaušu ventilācijas aparātam.
«Mēs runājam par pacientu, kurš bija uz nāves robežas. Visi bērni ar kardiomiopātijas smagām sekām agrīnā vecumā bija pazaudēti,» stāsta profesors Aris Lācis, BKUS Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas vadītājs. Viņš saskāries arī ar atsevišķiem kritiskiem viedokļiem mediķu sabiedrībā, piemēram, ka bijuši nepieciešami dziļāki pētījumi. Taču profesors atbild ar jautājumu: kāda vēl bija alternatīva? A. Lācis uzsver, ka procedūra ir nekaitīga - šajā manipulācijā maksimāli saudzīgā veidā tiek ievadītas paša pacienta cilmes šūnas.
Līdzīgu metodi pirms dažiem gadiem izmantoja Vācijas mediķi, kad divgadīgam bērnam ievadīja cilmes šūnas koronārajos asinsvados. A. Lāča pieeja atšķīrās ar to, ka pēc nepieciešamās apstrādes cilmes šūnas ievadīja sirds muskulī. Jau pēc četriem mēnešiem rentgenoloģiskie izmeklējumi liecināja, ka Sofijas sirds vairs neizskatās pēc apaļas bumbas, bet ieguvusi normālas sirds izskatu, uzlabojusies arī tās funkcija. A. Lācis sirsnīgi pateicas par sadarbību Stradiņa slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra vadītājam Andrejam Ērglim.
Reizi mēnesī Sofija slimnīcā ierodas uz pārbaudēm. BKUS bērnu kardioloģe Inta Bergmane saka - par uzlabojumiem liecina izmeklējumi. Piemēram, ļoti uzlabojusies sirds saraušanās funkcija, sirds labāk sūknē asinis. «Nav tā, ka viņa ir pilnīgi vesela, bet viņai ir nesalīdzināmi labāk,» saka I. Bergmane.
Pēc Sofijas cilmes šūnu transplantācija veikta vēl trim bērniem ar dilatācijas kardiomiopātiju - četrus mēnešus vecai meitenei, trīsgadīgam zēnam un 17 gadu vecai meitenei.