Gadsimta sākuma skatienu druskas*

Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju literatūrā, drusku baisa bilde - ja arī ir saglabājies rets profesionālis, tad pārsvarā pensijas vecuma. Profesionāļu būtībā nav starp trīsdesmitgadīgajiem un jaunākiem, tas ir, starp tiem ļaužiem, kuriem jebkurā normālā literatūrā vajadzētu veidot radošo kodolu, dumpoties un rīkot apvērsumus, vārdsakot, sparīgi urdīt un dzīt uz priekšu literāro procesu.

Mani vispār tracina verdziska morāle, un kultūras jomā prevalē tieši tāda. Ļoti gribētu, lai kultūras radītāji apvienotos vienotā arodbiedrībā, ko vadītu Žanna d'Arka... Ir, kurp tiekties.

Man ir cerība, ka kādu dienu zinātnieki pierādīs, ka dvēsele ir nemirstīga un informācija par mūsu darbiem un domām saglabājas mūžīgi. Varbūt tad pieaugs individuālās atbildības izjūta. Tikai tā spēs mainīt vēstures rata fatālo gaitu. Kādu dienu izpildītājs sapratīs, ka vairs nevēlas tāds būt. Jo tieši izpildītāju masas radījušas asiņainus līderus, diktatūras, koncentrācijas nometnes utt.

Pamatā ir problēma ar nācijas pašnovērtējumu. Tas ir nepamatoti zems. Nespējam atteikties no svešu varu uzspiestiem viedokļiem. Tie uzspiesti, lai iznīcinātu. Esam to varā kā hipnotizēti. Septiņsimt gadu verdzības mīts! Iestrādāts kolektīvajā apziņā pilnīgi iracionāli. Klišeja. Stereotips. Psiholoģisks fantoms!

Degradācija ir visur. Padomju laika mantojums - zagšana. Hernhūtieši tomēr atradināja cilvēkus zagt muižās un baznīcās. Tev nebūs zagt arī no zagļa. Padomiskais ieraugs, ko mēs neviens negribam sevī atzīt. Tāpat kā mūsu vājības. Pie cita tās neatzīstam, bet pie sevis gan, jo mēs zinām to motivāciju un sevi attaisnojam. Citu cilvēku motivācija mūs neinteresē, mēs ar baudu nosodām.

Kāpēc igauņi gandrīz visās jomās ir priekšā? Viņi taču, latviešprāt, ir lēnie, bet diženais latvietis ir fiksais! Ļoti svarīgi, ka igaunim nav zagļa sindroma. Nav tā, ko Tacits piedēvējis mazajai, naidīgajai un zaglīgajai latviešu tautiņai. Ja paskatās uz mūsu vēsturi pirms kādiem divdesmit gadiem un tagad, visur ir notikusi viena vienīga zādzība un piesavināšanās.

Mēs joprojām daudz vairāk rakstām par izjūtām nekā par idejām, un vienā brīdī noriebjas to lasīt, lai arī rakstām skaisti. Bet mani tagad interesē lasīt kaut ko tādu, par ko var domāt, kas nav viss izjūtu notašķīts.

Protams, atkal izklausās šausminoši nemoderni, bet, manuprāt, māksliniekam ir jāzina, kas ir labs un kas - slikts. Vai drīzāk - jāmeklē tas visu laiku. Un jāšaubās, un jāapstrīd sevi, un tas var mainīties viena darba ietvaros, bet tam tur jābūt. Manuprāt.

Mēs ar savām «rētām» esam vēl tīri paciešami. Lai tak niez, knieš! Kas mums tās niezīgās rētas - ka pakļāvāmies stiprajiem, viens! ka neaizstāvējām vajātos, slepkavotos - divi! Ziņas pienesām cits par citu, trīs! Kas vēl? Kāds burzmā lavījās, zaga un laupīja, tas arī tiesa... Kāds? Sargies, ka tu nākamā vēstures pavērsienā nekļūsti pats «tāds» - ja tu nosargāsies, jau būs labāk.