Gadījumā, ja grib nokaitināt kādu lielkrievu šovinistu, kurš dedzīgi apsveic Krimas aneksiju un vispār uzskata ukraiņus par nepateicīgiem «jaunākajiem brāļiem», iesaku parunāt par pirmo krievu grāmatizdevēju Ivanu Fjodorovu. Lieta tā, ka Fjodorovs savu misiju varēja veikt, pateicoties tā laika magnātam Hodkēvičam. Savukārt Hodkēviču vieni pieskaita poļu, citi - lietuviešu vai baltkrievu politiskajai elitei, bet tas, ka šis ar krievu grāmatizdošanas pirmsākumiem saistītais cilvēks nebija krievs, gan skaidrs.
Tomēr «stāsts» būs nevis par Fjodorovu vai Hodkēviču, bet ukraiņu un krievu attiecībām. Proti, mūsdienu cilvēkam, jo īpaši, ja viņš nedzīvo Ukrainā, pašreizējais konflikts var šķist iracionāls. Proti, nav jautājumu par Kremļa pašreizējo saimnieku agresijas faktu, savukārt tas, ka tāda spriedze ir starp ukraiņu un krievu nācijām, gan var pārsteigt. Vienkārši izsakoties, varētu saprast baltiešu un lielkrievu sarežģītās attiecības, labi, arī Ziemeļkaukāzā nav galva jālauza, bet kā tad tā - «brāļu tautas» taču?!
Paveroties uz krievvalodīgajiem histēriķiem TV sižetos, var secināt, ka ir notikusi zombēšana attiecībā uz Rietumukrainas iedzīvotāju rīcību Otrā pasaules kara gados un pirmajos gados pēc tā. «Fašisti», «nacionālisti», «benderovieši» - nu, visi šie murgi, kurus Latvijas sabiedrība pati labi zina. Ļaudīm ar zināšanām par XX gadsimta vēsturi var būt nojausma, ka ukraiņi atceras t. s. golodomora genocīdu pret viņiem trīsdesmito gadu sākumā.
Tomēr ļoti iespējams, ka kolektīvās atmiņas līmenī saknes domstarpībām un aizvainojumiem ir vēl dziļākas. Proti, ja paveramies uz procesiem pašreizējās Ukrainas teritorijā XVII gadsimtā-XVIII gadsimta sākumā, uz to, kā veidojās t. s. hetmaņu Ukrainas attiecības ar Maskavu, rodas sajūta, ka jau šī ukraiņu valstiskuma aizmetņu posmā nekādas «gadsimtiem senas brāļu tautu mīlestības» nebija. Topošā Krievijas impērija jau tad neuzticējās ukraiņu politiskajai elitei, kas gan vairumā gadījumu bija pareizticīga un pret poļiem noskaņota, tomēr vienlaicīgi nebūt nevēlējās pakļauties kā «jaunākais brālis». Attiecīgi centās uzturēt ar Krievijas cariem labas attiecības, tomēr atsacījās pakļauties spiedienam neskatīties «pretējā» virzienā (vienalga, vai runa bija par Zviedriju, Transilvāniju vai Krimas hanisti). Rezultātā Maskava regulāri nepildīja pašas slēgtos līgumus ar hetmaņiem, nodarbojās ar kūdīšanu pret viņiem kazaku un citās sociālajās grupās hetmaņu Ukrainas teritorijā (nosacīti mūsdienu austrumu un dienvidu Ukraina). Pat XVIII gadsimta beigās-XIX gadsimta sākumā, kad jautājumam par ukraiņu «separātismu» it kā vajadzēja būt atrisinātam Krieviju apmierinošā veidā, impērija uzmanīgi sekoja, lai tās ieceltie ģenerālgubernatori nesāk pārāk simpatizēt «mazkrieviem», un aizdomu gadījumā nekavējās vietvalžus mainīt. Īsi sakot, lai cik ilgstoši un vērienīgi padomju varas gados tika «skalota» ukraiņu izpratne par savu vēsturi, iespējams, kopš neatkarības iegūšanas veidotā ukraiņu vēstures zinātne mītus par «jaunāko brāli» ir kliedējusi, un ukraiņi saprot, ka piederība kopīgai slāvu saimei vēl nenozīmē bezierunu draudzību, identiskas vērtības utt. (pajautājiet par to, piemēram, poļiem - nē, labāk nekaitiniet...).