Literārs sasniegums
Rakstīt ir lemts - un Ingas Ābeles literatūrā instinkts un nolemtība bieži bijušas dominējošās noskaņas, reizēm līdz nogurumam. Viņas varoņi nereti bijuši iespiesti starp (brīvību alkstošu, bet akli destruktīvu) instinktu un neveiksmei nolemtu pretestību funkcionālajai civilizācijai. Rakstnieces jaunais stāstu krājums Kamenes un skudras ir tālāka literārā brieduma pakāpe. Ikdienā nākas lasīt daudz un pavirši, bet, cik atminos, pēdējos pāris gados neesmu lasījis tik patīkamu un gaišu grāmatu iz latviešu literatūras. Tas ir literārs sasniegums - vismaz lokāls. Ingas Ābeles jaunais stāstu krājums ir pasaules līmeņa literatūra, kurā viņa aicina uzticēties.
Latvijā daudzas Ziemeļvalstu grāmatas tiek izdotas ne tikai pateicoties šo valstu dāsnajai kultūras politikai un fondiem - latviešu literārajā gaumē un audzināšanā ir kas tāds, kas velk uz Skandināvijas pusi. Dorita Vilumsena, Tūve Jansone, Kirstena Torupa - šo skandināvu literatūras matronu cienītāji atradīs sev daudz tuva Ingas Ābeles stāstu krājumā. Tas ir šo rakstnieču neuzbāzīgais, labdabīgais, viedais un tai pašā laikā jauneklīgi vērīgais stāstījums.
Grāmatas Kamenes un skudras iesākuma vārdus var attiecināt uz Ābeles krājuma noskaņu: «Bija tā - neviens nevarēja saprast, no kurienes viņš ieradās.» Tiešām - atver Ābeles grāmatu un pat nejūti piepūli, sākot lasīt. Vārdi apņem kā silts un rāms vasaras ezera ūdens. Tā ir augstas klases rakstniecība - vieglums un vienkāršība, ar kādu viņa pietuvojas lasītājam. Pārliecinoša ritma kontrole. Pretrunas un konflikti tiek risināti nevis klaji, bet ar smalki veidotiem literāriem tēliem. Grāmatu lasot, apziņu nepamet kņudoša sajūta, lai arī neko jau tādu īpašu viņa neapraksta kā vien ikdienas attiecību un ģimenes ainas.
Galvenais - uzticēties
Ievadstāsts Pirms visām pasaulēm ir maģiskajā reālismā ieturēts, tematiski daudzslāņains veltījums Dzintaram Sodumam. Es - savas gaumes dēļ - kļuvu viegli skeptisks, kad lasīju pirmās rindas par personāžiem, kas «atkuģoja pa dižo upi ziemeļos, iznira no upesgravas satvīkuši un stipri». Skaisti, bet drusku uz to mītisko, pārlaicīgo, kas ir visai daudz apspēlēts literatūrā, tajā samanāms cilvēku pašapmāns ar tādu kā patiesāku un dabai tuvāku pagātni. Bet, nē, nākamajās lapās jau ir vilcieni, kafejnīcas, kedas, automobiļi. Visi laiki vienā, un neviens nav patiesāks par otru. Vienbrīd rakstniece smīkņā par švaukstiem, kas «atbrauca ar vilcienu no rietumiem un izkāpa uz perona baltās sporta kurpēs», nākamajā lappusē jau dabū trūkties iesīkstējušie vietējie, kas «visvairāk bijās no pārvērtībām». Šie vietējie, «dažkārt desmitiem gadu nespēruši kāju aiz pilsētas robežām, ar greizsirdību un bažām vēroja vaibstus, ko laiks un atnācēji greba ielu labirintā». Ābele nav iestrēgusi Ziemeļaustrumeiropas skarbumā un samocītībā kā citos savos darbos, viņas vērojums ir universāls, un viņas stāstu fons, piemēram, zirgkopība, - rūpīgi iepazīts. Reizēm viņa ļaujas eksistenciālai prātošanai, bet allaž laikus - un asprātīgi - apstājas: «Klau, ja tev zivtiņa solītu asu prātu vai skaistas kājas, ko tu izvēlētos? - Skaistas kājas, protams. Kam man ass prāts? Lai beigu beigās nonāktu pie tā paša - ka atbilžu nav?» Bet tas tā - polemikas pēc. Jo atbilde jau ir - ticība plašākā nozīmē, kā Ābele atkārtoti raksta. «Nav lielākas baudas kā uzticēties,» saka tēvs Andrejs ielasmeitai Māricai.
Nākamie stāsti ir reālisms, ģimenes dzīves skices, vairāki par attiecībām starp pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem, taču ne bergmaniski pastorāla meditācija, bet kas mundrāks un jauneklīgāks. Stāstos ir trāpīgi vērojumi, kā «cilvēka dzīvē pirmais nīdējs ir nozīmīgs trieciens, tas ir mulsinošs stāvoklis, kas liecina, ka nu patiesi vairs neesi bērns» vai «teorētiķus vienmēr izstumj - dzīve pati. Dzīve ir vairāk materiāla, ne garīga lieta». Ābele daiļi izmanto latviešu valodas krājumu un nianses, kādas nepiemīt citām valodām, lai, piemēram, nesarežģīti atbildētu uz tādu filosofisku jautājumu kā - kas ir dzīve. «Dzīve? - Luka sapīcis pārjautāja. - Dzīvība.»