Kaut nu tikai Jāņos nelītu! To dzirdot, man prātā nāk kāds sens atgadījums. Tas notika vismaz pirms gadiem piecpadsmit, un mūsu mājās, to atceroties, parasti saka - «tajos Jāņos, kad vējš nolauza apsi» vai arī «tajos Jāņos, kad Indra, Kristīne, Miks un Toms gāja meklēt papardes ziedu». To, ka vētra nolauzusi apsi ceļmalā, mēs atklājām tikai no rīta, tāpēc šis stāsts ir par papardes ziedu.
Tie bija vieni no pirmajiem Jāņiem šeit, laukos. Jau kopš rīta rietumu vējš no jūras puses dzina pelēkus mākoņus. Ap pusdienas laiku lietū izdzisa pēdējās cerības par Jāņu ugunskuru. Pēcpusdienā, kad atbrauca līgotāji, sākās visīstākā vētra. Lietus gāza stāvus, baltām šaltīm. Aiz mājas mežā brakšķēja koki. Bet, cik atceros, kompānija bija izdomas bagāta - mēs neko daudz nebēdājām, un arī bez ugunskura tie izrādījās vieni no jautrākajiem Jāņiem. Līdz brīdim, kad, pāris reižu noraustījusies, apdzisa elektrība, mēs iededzām sveces, bet Indra, Kristīne, Miks un Toms paziņoja, ka ies meklēt papardes ziedu. Tomam toreiz varēja būt gadu desmit, abām meitenēm seši vai septiņi, Mikam divpaￂdsmit un viņš zināja, ka papardes aug aiz šķūņa gar grāvi.
Neatceros vairs, kāpēc neviens no pieaugušajiem nedevās viņiem līdzi. Vai nu mūs neņēma, vai arī pēc tam, kad bija mobilizēti visi gumijas zābaki un šādam laikam cik necik piemērots apģērbs, pieaugušajam vairs nebija ne ko vilkt kājās, ne mugurā. Toties jaunieši izskatījās pa vidam starp skolasbērniem, kas dodas ķekatās, un cieši sajoztām kāpostgalvām pieaugušo septiņjūdžu zābakos. Bruņojušies ar baterijām, viņi devās laukā - vētrā un lietū.
«Nu, atradāt?» mēs vaicājām, kad pēc pārdesmit minūtēm caurcaurēm izlijuši un nosaluši visi četri laimīgi atgriezās. «Jā,» priecīgi atbildēja Indra, atvērdama plaukstu, kurā bija kaut kas līdzīgs mazai brūnganai, sakaltušai lazdas skarai. Un arī pārējie, dūrēs sažmieguši, bija pārnesuši tādas pašas brūnganas skariņas.
Nemaz neticas, ka tas bija pirms veseliem piecpadsmit gadiem. Neticas, pat zinot, ka viņi jau labu laiku kā izauguši. Miks tagad pats sev būvē māju. Tikai Zemgalē. Indra ir liela tirdzniecības tīkla galvenā interjeriste. Tomam ir meita un daudz darba. Kristīne studē un auklē dēliņu. Reizēm viņi satiekas draugos. Un nekad vairs visi kopā vētrainā Jāņu naktī neies meklēt papardes ziedu. Jo tāda papardes zieda nemaz nav, vai ne? Tāpēc jautājums, vai pieaugušo pasaule pārvērta viņus, kuri mazā, sakaltušā skariņā spēja saskatīt brīnumu. Vai arī viņi pārvērtās paši, cenzdamies piemēroties pieaugušo pasaulei, kura tajā, ko viņi atnesa no meža, redzēja tikai mazu sakaltušu skariņu, nevis papardes ziedu.
Bet man, to visu atceroties, ļoti gribas atgriezties pagātnē. Ne tāpēc, ka tur bija labāk. Objektīvi ņemot, tur noteikti bija sliktāk. Bet tikai tāpēc, lai daudz ko sāktu no sākuma un darītu savādāk. Piemēram, tagad daudz uzmanīgāk aplūkotu, kāds īsti izskatījās tas, ko viņi, slapjajās roķelēs iežmieguši, toreiz pārnesa no meža. Varbūt tas patiešām bija izdaudzinātais papardes zieds. Neviens taču nezina, kāds tas izskatās un kādam tam jāizskatās.