Vēlmei ir stipri spārni
Svinēt vai nesvinēt, tas nu katra paša ziņā. Bet gribu atgādināt, ka mīlestības svētku galvenais atribūts tomēr ir vēstulīte, ko senajā Romā jaunie cilvēki veltīja savai iemīļotajai vai iemīļotajam. Tad, lūk, arī es saņēmu Valentīna dienas vēstulīti. Tas bija 1999. gadā. Vispirms to izlasīju avīzītē Es Tevi Meklēju.
Lūk, tās saturs: «Tavu vārdu še neminēšu un vēstules beigās nerakstīšu savu. Tava nojauta Tev pateiks, ka šī vēstule ir Tev rakstīta, un Tu sapratīsi, ka to Tev rakstīju es. Jo mīlestība piešķir mums savu gaišredzību. Kaut mūsu sirdis ir noreibušas mīlestībā un mēs esam kļuvuši it kā neprātīgāki, mūsu mīlestība mūs vada nemaldīgi turp, kur tā vēlas. Viņas vēlmes ir varenas, un, tās izpildīdami, mēs izjūtam mirkļa dievišķo nozīmīgumu un skaistumu. Esmu viss pilns mīlestības uz Tevi. Diena, kad neesmu dzirdējis Tavu balsi, man šķiet zudusi. Es tad skumstu pēc Tevis, un man uzmācas smagas domas. Dienā, kad neesmu Tevi redzējis, jūtu, ka nedzīvoju. Es vēlos, lai Tu vienmēr būtu pie manis. Zinu, ka tas nav iespējams, jo mīlētājiem būt vienmēr vienam pie otra ir nereāli - tas būtu ārpus laika un telpas. Un tomēr - manām ilgām pēc Tevis, manai vēlmei būt pie Tevis ir stipri spārni. Tie aiznesīs mūs abus turp, kur mīlestība kā jūra vels pie mums savus viļņus un šalks savu mūžīgo, ne ar ko nesalīdzināmo, pārpasaulīgo šalkoņu.
Mīļotā, vienīgā! Tu esi man skaistāka nekā visas pasaules skaistuma karalienes. Tu esi man iekārojamāka nekā viserotiskākajās fantāzijas radīts tēls! Vienmēr, kad mēs tiekamies, mums ir svētki, kādi nekur un nekad nevar būt tiem, kas nemīl. Vienmēr, kad mēs tiekamies, mums atklājas jaunas pasaules un mēs zinām, ka Visums ir bezgalīgs un tam ir neskaitāmi brīnumi, ko mums atklāt.
Mīļotā! Domājot par Tevi un atceroties Tavu burvību, es uzrakstīju šādas dzejas rindas ar nosaukumu Mīlas zieds:
Plaukst roze tumši sārta,
Tās lūpas skaistums dzer,
Kā krūts, kas glāstu skarta,
Tā savu kvēli ver.
Un šķiet, šis brīnums esi
Tu, mīļā, samtainā,
Kad manas slāpes dzēsi,
Kā roze plaukdama. Tavs Valentīns.»
Jā, es patiešām tūliņ nojautu, kas ir šīs vēstulītes autors, šis Valentīns.
Jebkurā vecumā
Tas bija mans mīļotais vīrietis, mans tagadējais dzīves biedrs, ar kuru kopā esam jau 13 gadu. Vēl atliek piebilst, ka toreiz, kad lasīju šīs vēstulītes rindas, man bija 63, bet manam mīļotajam 74 gadi un mūsu jaunības laiks abiem palicis senā pagātnē. Domāju, mūsu gadījums apgāž apgalvojumu, ka Svētā Valentīna diena nav svinama senioriem. Paust savas jūtas pret mīļoto cilvēku var un vajag jebkurā vecumā. Kaut vai vēstulītes veidā. Tieši no tās taču sākās Valentīna diena.