Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā ekonomists Mārtiņš Zemītis stāsta, ka faktiski laiks pusgadu pirms un pusgadu pēc vēlēšanām attiecībā uz rekomendāciju ieviešanu un reformu īstenošanu ir norakstāms. Tas lielā mērā ir sakāms arī par Latviju. «Tas skaidrojams ar to, ka pirms vēlēšanām politiķiem ir bail izdarīt straujas kustības, lai nenokaitinātu vēlētājus. Jo ikvienas strukturālas reformas paredz, ka ir ne tikai ieguvēji, bet arī zaudētāji - vismaz īstermiņā. To varētu dēvēt arī par politiķu pašsaglabāšanās instinktu,» atzīst M. Zemītis. Viņš arī pauž zināmas bažas, kā Latvijai veiksies ar rekomendāciju īstenošanu ES prezidentūras pusgadā, vai prezidējošās valsts pienākumi neaizēnos reformu veikšanas nepieciešamību.
Skarbs vērtējums par minēto secinājumu ir valsts pārvaldes ekspertam Mārtiņam Krieviņam. «Tie, kas sekojoši reformu procesam Latvijā, viennozīmīgi apstiprinās, ka saikne starp vēlēšanu tuvumu un reformu «mazumu» darbojas itin pamanāmi. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ 2014. gadā Laimdotas Straujumas vadītā valdība nav izcēlusies ar jaunām reformu idejām, turklāt mēģinot atlikt uz vēlāku laiku vairākas iesāktās vai pieteiktās reformas. Sliktā ziņa ir, ka, veroties uz jaunā Ministru kabineta veidošanas pirmajiem soļiem, var prognozēt, ka būtiskas reformas nesekos arī nākamajā gadā. Un iemesls tam būs ne tikai ES prezidentūra, bet arī tas, ka jaunveidojamā koalīcija nerunā par sasniedzamajiem mērķiem un tiem nepieciešamajām reformām, tā vietā mēģinot vienoties par ministru krēslu sadali. Protams, var teikt, ka vēlētāji atdeva savu balsi par stabilitāti, taču diez vai tas automātiski nozīmē stagnāciju. Reformas vairākās jomās - izglītība, veselība, valsts pārvalde u. c. - ir diskutētas gadiem, bet tā arī nav nonākušas līdz reālam piepildījumam. Cerēt, ka tās tiks izdiskutētas, sāktas un ieviestas 2016. gadā, arī būs naivi, jo 2017. gadā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas,» pesimistisks ir eksperts.
Savukārt politoloģe Simona Gurbo saistību starp reformu bremzēšanos un vēlēšanām dēvē par loģisku, norādot, ka pirms vēlēšanām politiķu galvenā vēlme ir «netracināt vēlētājus.» Politoloģe arī bilst, ka, iespējams, nebūtu pareizi pēdējā pusgadā pirms varas maiņas sākt kādas būtiskas reformas, ja politiķi nezina, vai viņi varēs tās turpināt.
Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse bilst, ka šī situācija var liecināt arī, ka ne visas ES prasītās reformas atbalsta visa sabiedrība, tām var būt arī savi pretinieki. «Piemēram, augstākajā izglītībā neviens politiķis pirms vēlēšanām negribēs veikt tādas reformas, kuras var izvest studentus vai pasniedzējus ielās. Tādēļ, no politiskās loģikas viedokļa, vislabākais laiks reformu veikšanai ir gadu pēc vēlēšanām. Jo tad ceturtajā - pirmsvēlēšanu - gadā vēlētājiem, iespējams, jau varēs parādīt reformu augļus. Savukārt par reformu, kuras veiktas īsi pirms vēlēšanām, ieguvumiem vēlētājiem gluži vienkārši nebūs laika pārliecināties.»
Nedaudz atšķirīgu skatījumu gan pauž konsultants valsts pārvaldes jautājumos Uģis Šics. «Lielākā atšķirība starp parastiem politiķiem un valstsvīriem līderiem ir tā, ka pēdējie veido dienaskārtību, nevis tikai reaģē uz «tautas noskaņojumu.» Tieši tagad, uzreiz pēc vēlēšanām, ir īstais brīdis pieņemt smagus, bet svarīgus lēmumus,» pārliecināts U. Šics.