Viens no principiem skolēnu uzmanības problēmu koordinēšanai ir šāds: skolotāja un skolēni ir vienojušies, ka par uzvedības noteikumu neievērošanu tiek krātas «soda minūtes» - mācībām neizmantotais laiks. Ja kopā sakrājas 40 neefektīvā laika minūtes, tiek rīkota papildu stunda, kurā tās atstrādāt. Piešķirot «soda minūti», uzreiz arī tiek izrunāts, tieši kurš no noteikumiem nav ievērots un kādēļ tā noticis.
Otrs princips: dzeltenās, sarkanās un zaļās kartītes, kas tiek izmantotas kā skolēna paškontroles rīks. Stundās, pildot uzdevumus individuāli, skolēns maina kartīti sev priekšā uz sola atkarībā no tā, kā viņam veicas. Zaļā kartīte liecina - viss skaidrs, strādāju, dzeltenā - ir grūtības, jautājumi, iespējams, vajadzēs palīdzību, savukārt sarkanā - neko nesaprotu, nevaru izpildīt, vajag skolotājas palīdzību. Tādā veidā skolotāja ātri redz gan klases kopējo, gan katra bērna atsevišķo situāciju.
Trešais princips ir svilpes izmantošana. Stāsts par svilpi radās no jaunajiem Liepājas metalurga sporta kluba futbolistiem, kuriem skolotāja L. Lasmane māca dabaszinības 5. un 6. klasē. Viņi «soda minūtes» - noteikumu neievērošanu - saistīja ar futbolu, kur treneris izmanto svilpi, lai apturētu kādu darbību. Skolēni ieteica paņemt svilpi arī skolotājai. Tiesa, līdz šim tā ir tikai nogulējusi uz galda un ne reizi vēl nav izmantota.
Skolotāja uzdevums stundā ir vadīt bērnus, lai viņi visas 40 minūtes izmantotu maksimāli efektīvi mācībām un ievērotu skolas noteikumus. Iepriekš aprakstītos paņēmienus L. Lasmane izmanto 5. un 6. klasē, kur māca dabaszinības un arī uzvedību, skaidrojot bērniem, kā pašiem būt atbildīgiem par savu darbību stundā. Skolēni ar šiem paņēmieniem iemācās efektīvi izmantot laiku mācībām, iemācās cienīt savus klasesbiedrus, klausīties un sadzirdēt citu izteiktu viedokli. Skolēni mācās ieklausīties cits cita izteiktajās domās, sāk saprast, ka katram cilvēkam ir savs domugājiens, ka viedokļi var būt atšķirīgi un ka tas ir jāciena.
Skolēniem šīs metodes ir jaunas, viņi tās uztver pozitīvi, piemēram, izrāda prieku, ka var skolotājai dot ziņu ar kartīšu palīdzību, stāsta L. Lasmane. Šo paņēmienu ieviešana no skolotājas lielākoties prasa būt precīzai un konsekventai - pieturēties pie tā, par ko iepriekš vienojušies. Protams, nepieciešams arī apzināties, kāpēc katrs no šiem paņēmieniem ir vajadzīgs tieši šai klasei un cik ilgi tas būs vajadzīgs. Risks šajā gadījumā ir tad, ja ar skolēniem nav pietiekami skaidri izrunāti noteikumi un izskaidroti paņēmieni tā, lai bērni saprastu, kāda ir to jēga. Mērķis ir skolēniem iemācīt, ka jebkurš noteikums netiek izdomāts tāpat vien, bet gan tāpēc, lai radītu drošu vidi, kurā var mācīties un laiku izmantot efektīvi.