Tuvojoties Bikaneras vecpilsētas tirgum, no tāluma šķietami pelēcīgajā cilvēku un izlikto preču haosā pamazām iezīmējas koši krāsu laukumi - dzelteni un tirkīzzili vīriešu turbāni, oranžie svētceļnieku gurnu apsēji, spīguļiem izšūtas meiteņu kleitiņas, zēnu sarkanās skolas formas vestes, sieviešu sari visās krāsās (izņemot balto un melno), zaļas spinātu grēdas, dievību iepriecināšanai savērtas ziedu virtenes.
Pārsteidz gaume, ar kādu saskaņotas sieviešu apģērba krāsas. Šī apbrīnojamā elegance parasti izbeidzas, kolīdz indieši mēģina valkāt eiropiešu apģērbu. Līdzīgi viņiem neizdodas sagatavot eiropiešu ēdienus, nu kaut vai makaronus ar mērci vai omleti. Eiropas virtuvē mēs sintezējam garšas, atsevišķi liekot uz šķīvja, piemēram, vārītus kartupeļus, siļķi, biezpienu, skābu krējumu un sīpollokus, un tad jau mūsu mutē šīs pašas par sevi varbūt ne tik gardās lietas pārvēršas vienreizējā garšu sajūtā.
Indieši izgaršo ēdienu pretējā virzienā - no veselā uz atsevišķo. Šķietami viendabīgā karija mērce, kurā sagatavota gaļa vai dārzeņi, pati par sevi ietver veselu garšu kosmosu. Līdzīgi kā vīna pazinējs dzērienā sagaršo plūmju vai bumbieru «noti», brūni zeltainā masa slēpj norādes uz kardamona, anīsa, kanēļa, krustnagliņu, ķimeņu, čili piparu klātbūtni.
Iespējams, Eiropas virtuve savdabīgā veidā atspoguļo Rietumu izziņas metodi - analizēt lietas un parādības, sadalot tās sastāvdaļās, un ar sintēzes palīdzību iegūt jaunas zināšanas. Turpretim Indijas krāsu un garšu raibais haoss netieši atspoguļo hindu domas tieksmi pēc nesadrumstalotām zināšanām, pēc vienotas reliģiskās pieredzes. Lietas, ko Austrumos cenšas atrast daudzi rietumnieki.
Hindu pasaulē nav torņu, neskaitāmie tempļi un templīši ir izkaisīti, ieslēpti horizontālajās pilsētu un ciemu struktūrās. Ziedu vītnēm appušķota, tajos atpūšas kāda no daudzajām hindu reliģijas amorfā dievu panteona dievībām. Te nav baznīcu un mošeju torņu vertikāļu, kas simboliski saista cilvēku ar Dievu. Indietim Dievs ir visur - netālajā templī, Gangas straumē, ielas vidū gulošā govī. Tāpēc ar nelieliem izņēmumiem Indijas pilsētām nav neatkārtojamas panorāmas, atpazīstama silueta, kāds ir gandrīz visām Eiropas un arābu pasaules pilsētām.
Stundas divas pēc saulrieta - tātad laikā, kad Stambulā, Kairā vai Milānā brīvdabas kafejnīcas vēl pilnas ar cilvēkiem, Indijas pilsētu ielas sāk noklust. Aizslēdzas tirgi un ēstuves, pazūd garšas, no smaržām nāsīs nonāk vienīgi urīna dvaka. Krāsas izbāl un pamazām izzūd pavisam, lai atkal atjaunotos līdz ar saullēktu, kad iepretim manai viesnīcai kāds večuks uz ielas novietotos ratiņos sāks vārīt «čāj» - melno tēju ar pienu.