Es tās neesmu ne lasījusi, ne ēdusi, tāpēc apskatījos vismaz grāmatās. Oficiālais šo sēņu vārds ir rudens taurenes. Dabas pētnieks Ferdinands Erdmans Štolls tās 1928. gadā atradis Ogres apkārtnē un precīzi attēlojis akvarelī, apakšā vāciskā sarunvalodā uzrakstot: mirušo trompete, lai gan viņa Latvijas sēņu grāmatā virs akvareļa vācu nosaukums ir rudens trompete. Otrā grāmatā par šo sēni teikts, ka mīkstums tai plāns, ar piparu garšu un saldenu smaržu. Marta sacīja, ka nekādu piparu tur nav, bet smaržo tās sēnes pēc aprikozēm. Viņa ēdot pati, bet varot arī pārdot, jo tieši patlaban apkaimes pilsētiņu restorānos piedāvā gaļu ar šīm taurenēm.
Kad cilvēks tiek pie grāmatplaukta sestdienā, tad ar konkrētām grāmatām reti apmierinās. Tā arī es - līdzās sēņu grāmatām ieraudzīju antropologa Ričarda Rengema grāmatu Ķerot uguni. Kā ēstgatavošana padarīja mūs par cilvēkiem. Tajā autors attīstījis ambiciozu ideju: kulinārija ir jaudīgs bioloģisks spēks un universāla nodarbe, ap kuru griežas visa pārējā cilvēces vēsture - saimniekošanas formas un cilšu sadzīve, migrācija un kari, reliģija un zinātne. Taču pats svarīgākais - «gatavoju ēst, tātad esmu cilvēks», jo primāti pārveidojās par cilvēkiem tad, kad ēdiena gatavošanai sāka izmantot uguni. Ēdot ceptu vai vārītu ēdienu, sāka veidoties cilvēks - primātu zobi un krūškurvis samazinājās, tāpēc ka ēdiena apstrāde tika iznesta ārpus viņu ķermeņa; primātu stāvi iztaisnojās, tāpēc ka viņi sāka ēst daudzus līdz tam nelietotus produktus un nebija vairs vajadzības vākt pārtiku, lēkājot pa kokiem; primātu smadzenes palielinājās vairākkārt, tāpēc ka viņi sāka ēst arvien vairāk gaļas, kuras olbaltumvielas ceptas vai vārītas labāk tiek izmantotas. Turklāt ēstgatavošana radīja pirmo darba dalīšanu, pieauga pirmo cilvēku sociālā un seksuālā aktivitāte, bet nepieciešamība radīt un aizsargāt savu pavardu iemācīja tās īpašības, kas arī tagad balsta ģimenes kopdzīvi. Papildus Rengems parādījis, ka nav patiess stereotipais apgalvojums, ka tikai neapstrādātu produktu ēšana jeb svaigēšana ir vienīgā īstā un pareizā tieši jau minēto apstākļu dēļ - ēstgatavošana ne vien padara par cilvēku, bet arī uztur cilvēku.
Apskatīto grāmatu un Martas iespaidā atvēru saldētavu un pirmoreiz šoziem sasēņoju baravikas. Un saogoju ogas. Skaistām svētdienas pusdienām pirms Mīlas uz trim apelsīniem un atgādinājumam, ka apelsīnus un ogas var mīlēt arī neceptus un nevārītus, bet, lai tās trompetes nenospēlē, sēnes labāk kaut kā garšīgi pagatavot. Un vispār - jāsāk tukšot saldētavas, jādedzina uguns, tuvojas ziemas vidus.