«Hugo! Ejam ģērbties!», un mans trīsgadnieks laižas lapās, smiedamies par šo, viņaprāt, tik garlaicīgo, bet, manuprāt, nepieciešamo nodarbi. Vecāku izglītotāja un grāmatu autore Patrīcija Hendersone-Šima uzskata, ka šī ir izplatīta cīņa starp vecākajiem un jaunākajiem ģimenes locekļiem un teju 90% vecāku sastopas ar «es negribu ģērbties» sindromu. Ja mēs padomājam, tad brīdis, kad bērnam liek ģērbties, viņam bieži vien šķiet piemērots, lai izmēģinātu savu neatkarību. Piebildīšu, ka bērni ātri uztver situāciju, kad pieaugušie steidzas, un var atteikties kaut ko darīt, lai parādītu savu es. Pats svarīgākais ir saglabāt mieru - jo vairāk satrauksimies paši, jo vairāk spītēsies bērns. Jāņem vērā bērna vecums un jānovērtē, cik daudz būs nepieciešams piepalīdzēt. Māku ģērbties bez pieaugušo palīdzības bērni pilnībā apgūst aptuveni piecu gadu vecumā. Vislabākais piemērs esam paši, jo aplami ir domāt, ka bērni iemācīsies ģērbties laikā, kad cenšamies viņiem stūķēt virsū zeķbikses. Labāk rādīt piemēru, pašam uzvelkot bikses, kā arī izskaidrojot katra apģērba funkcionalitāti - kur priekša, kur mugura, kur ko likt un tamlīdzīgi. Lai agrajos rītos gadītos mazāk strīdu, būtu saprātīgi ar mazuļu palīdzību izvēlēties drēbes iepriekšējā vakarā, salikt tās pareizā secībā, kā tās būtu jāvelk mugurā. Piedāvājot trīs apģērbu variantus, bērns jutīsies svarīgāks, izdarot izvēli pats. Ja tomēr rīta steigā ģērbšanās vēl joprojām sagādā problēmas, lietderīgi ir apdomāt iespēju piecelties agrāk un dot mazajiem vairāk laika rīta rituāliem. Pats galvenais? Uzslavēt par katru panākumu. Uzvilka bikses? Super! Un varbūt tomēr der arī atcerēties, ka mazi mēs esam tikai vienreiz, un dažkārt aiziet uz dārziņu princešu kleitā ar gumijniekiem un omes adīto džemperi, kas trīsreiz par mazu, vai ar biksēm galvā un tēta kreklu mugurā, nemaz nav tik slikti.
Sagatavojusi Edīte Ķirse