Tas, šķiet, neattiecas uz pašiem aprunātajiem un izzobotajiem, tomēr kopumā, manuprāt, izdevīgums skaidri redzams. Labāk, lai elektorāts vaiga sviedros komentē kāda politiķa pārliecīgu kāri uz spirtotiem dzērieniem vai to, ko viņš dara savā guļamistabā, nevis interesējas par likumprojektiem utt.
Visa šī politikas iekrāsošanās arvien dzeltenākos toņos neko labu neliecina arī par mums, vēlētājiem. Proti, kad nu saklūpam krāgā Kaimiņam, Spolītim, Rinkēvičam &co, mums ir dzelžains arguments - mūsu svētā sašutuma pamatā ir tas, ka elitei ir jābūt paraugam. Lai tā būtu. Tikai jautājums: kāpēc vērtību (?) loks, kurā mēs sagaidām no saviem priekšstāvjiem priekšzīmi, ir tik šaurs? Kāpēc mēs netraucamies rakstīt dedzīgus komentārus par to, kā viņi izdarās ar latviešu valodu (piedodiet, bet tā ir nepārprotama, lai arī neapzināta ņirgāšanās par daudz piesaukto nacionālo identitāti), cik izglītoti un atvērti zināšanām viņi ir? Negribētos domāt, ka iemesls ierobežotam fokusam ir tāds, ka mēs, vēlētāji, tematiski komfortabli jūtamies tieši «dzeltenajā» jomā, jo ārpus tā pašiem nav skaidru orientieru. Un jācer, ka mēs neesam par sevi tik sliktās domās, lai uzskatītu, ka cilvēks ir kuņģis plus aknas plus apvidus starp jostasvietu un ceļgaliem.