Gaidot Godo ir viena no tām iebalzamētajām lugām, par kurām ļoti reti kāds kaut ko cenšas izdomāt pats un pateikt saviem vārdiem. N-tie iztirzājumi to interpretējuši gan psihoanalītiskā, gan eksistenciālā, gan ētiskā, gan kristietiskā, gan autobiogrāfiskā šķēlumā. «Kā es esmu noguris no visām šīm interpretācijām!... Kāpēc visi saskata sazin ko tur, kur es esmu uzrakstījis ko pavisam vienkāršu,» savā laikā pukojās autors. Tos, kuriem intelekts niezēja saskatīt nosaukumā sasauces «Godot - God» (Dievs - angļu val.), Bekets atvēsināja ar atgādinājumu, ka lugas oriģināls rakstīts franču valodā. Luga tapusi vienkārši tāpēc, ka rakstnieks «vēlējies atpūsties no briesmīgās prozas, ko tolaik rakstīju». Iespējams, ka viņš tomēr mazliet koķetēja ar savu literāro nevainību. Arī režisorei Baņutai Rubesai šķiet, ka šajā lugā «aiz katra burta ir aisbergs».
Kas režisorei bija svarīgi, iestudējot Gaidot Godo sadarbībā ar Karalisko improvizācijas teātri un mākslinieci Daci Džeriņu, ar kuru kopīgi veidota Salvadora Dalī stilistikā iedvesmotā scenogrāfija?
«Domāju, ka ir vērts lugā saskatīt tieši to, ko Bekets mums ir iemācījis - cik tuvu kopā ir komēdija un traģēdija. Lai mēs pierodam pie tā, ka dzīvei arī varētu nebūt jēgas, tomēr tik un tā mums tā ir jādzīvo tā, it kā jēga būtu. Beketam bija skaidrs, cik pretīgs var būt cilvēks. Bet tajā pašā laikā viņam var arī uzticēties,» režisore ieskicē koncepciju, vēršot uzmanību uz faktu, ka lugu Bekets rakstīja pēc Otrā pasaules kara, bija iestājies pat franču pretošanās kustībā. Vai tā ir dumpīga luga? «Jautājums - vai mēs arvien to dumpīgumu vēl izjūtam? Savulaik, domāju, tā bija ļoti dumpīga. Tam laikam tā ir arī ļoti rupja luga, īpaši pirmajos piecos teikumos. Viņš aiziet pačurāt - tas ir ļoti rupji, un viņš neaizpogā - ļoti bezgaumīgi. Bet mēs esam ļoti pieraduši, mēs to vairs tā neuztveram,» pieļauj režisore. Baņuta Rubesa spilgti atceras pirmo Gaidot Godo skatīšanās pieredzi. «Tas bija kaut kur Kalamazū. Taisīja Juris Rozītis. Tur bija latviešu skatītāji, jāatzīst, tolaik vairākums nebija teatrāļi. Man bija vislielākais prieks klausīties, kā publika visu laiku vaicāja - kad tas Godo nāks?! Kad viņš beidzot nāks? Dusmu vilnis auga augumā. Tas bija ļoti skaisti,» atceras režisore. Starp citu, ja gribētu pilnībā ievērot visas Beketa remarkas un klusuma pauzes, izrādes būtu jāskatās sešas stundas.