Nobloķē nepazīstamo
Domāju, ka lasīšana ir radniecīga cilvēka iepazīšanai. Pieredze var palīdzēt, tomēr par to svarīgāks ir jūtīgums, spēja iedziļināties un arī identificēties. Ja cilvēkam otrs ir tikai līdzeklis, lai komfortabli secinātu, ka tas ir tāds pats kā tu, vairāk par pašapmierināšanos vai solidaritāti līdzīgās izjūtās, atziņās neiegūt. Tuvojoties otram kā svešiniekam, iemācoties vismaz dažus atslēgas vārdus viņa valodā, pieredze kļūst piedzīvojums, ne mērošanās, vai manu aitu blējiens līdzinās šī svešinieka balsij. Lasītājs ir tas, kurš izvēlas - būt viesis, okupants, caurbraucējs vai bēglis rakstnieka zemē.
Latvijā ir daudz grāmatu, kuru ceļu uz iepazīšanu ir nobloķējis pirmais iepakojums vai aitu ganu izmisuma blējieni, kad tie nepazīst aplokā ienākušo un ceļ trauksmi. Visoperatīvāk, protams, nostrādā negatīvs blējiens, mazohistiskā priekā tam pievienojas jēriņu koris - nekā nav, jo neeeevar būt! Lieliski dzīvelīgā, mīlas dabas, nevis izpausmes šķērētāja, reliģiju izaicinātāja Insomnia (Ilze Jansone) tā arī palika aizgaldē pie skābbarības, nodēvēta vien par pirmo lesbiešu romānu bāliņliteratūrā. Andra Zeibota savrupais un dziļais krājums Ūdens ķirzaka tika ieblēts par plānprātīgā piezīmēm. Anitas Rožkalnes romāns Rono, Rono... - aizspriedumaini nogrūsts perifērijā kā nebijis, jo ganiņu priekšstats par to, kas ir rakstnieks un literatūra, šai gadījumā sajauca aploka kārtību - labi pazīstama literatūrzinātniece taču principā nevar neko jēdzīgu sarakstīt, jo par daudz dzīves laikā salasījusies. Tie kas izlasīja, apstulba un apklusa. Pie aitām tā tāda dabiska būšana. Vispēdīgi - Daces Sparānes, manuprāt, izcilā grāmata Sapnis par Annu Virdžīniju, ko uzskatu par šī gada notikumu literatūrā, ne tikai dzejā, tiek piesieta īsā ķēdē, un mietiņš, skaļi klaudzinot, iedzīts zemē, jo aitu ganam ir gluži vienalga - bijis tas taurenis, vieda čūska, sapņu sieviete vai ģenerālis - aitu koordinātās tam nav nozīmes. Citu valodu nav nekādas vajadzības apgūt, ja reiz pie horizonta ir mākoņu klājs - arī tik līdzīgs aitu villai.
No menedžmenta viedokļa - klusa
Kā jebkuru grāmatu, Sparānes Annu Virdžīniju mēģināju slēgt, respektējot autores uzrādītos parametrus, nevis kulinārijas recepšu kodā, tas taču pašsaprotami. Kaut arī vērtības un kritēriji ir metuši kūleņus un mainījušies lomām uz nebēdu, rakstnieks savā tēlu teritorijā tos rada. Viens - grāmatas ietvaros, cits - visā daiļradē. Ja pasaule, kurā rakstnieks ļāvis ienākt, nav ar leknāko āboliņu jēriem, var doties citā virzienā. Daces Sparānes no menedžmenta viedokļa klusā grāmata intensitātes un koncentrētās izteiksmes dēļ pielīdzināma romānam. Pārsteidzošais ir tas, ka dzejas valoda krājuma kopskaņā panāk prozas efektu, nemazinot poēzijas specifiskās iespējas. Kā retu parādību uztveru viņas spēju no postmodernisma sarūsējušā arsenāla un sašķaidītajiem, fiasko cietušajiem darbarīkiem radīt jaunu īstenību ar pilnasinīgām dzīvības norisēm, kas postmodernismam bija tik nepatīkamas. Annas Virdžīnijas dzīves apjoms pārvar eksistenciālo un leksisko būri, kas gandrīz nekad neizdodas dzejas krājumam, kuru veido hronoloģiski vai faktiski sakrāti dzejoļi. Šai grāmatai ir sarežģīta kompozīcija, atvieglinošas pieturvietas (zemsvītras piezīmju funkcionālā daba) un nenovalkāta dialoga spēks, ko rada kaisles un analītikas satikšanās vietas. Toņkārtu mija, attīstība no lapas lapā, mainot arī laiktelpu, sapni vērš īstenībā. Ir un reizē nav svarīgi, vai Virdžīnija ir sveiciens Vulfai, var, ja vēlas, aplūkot arī «virgin» nozīmes, jo sižetiski Anna sāk dzīvi kā ikviens nepazīstamais mūsu apziņā - kā nevainīga jaunava, kas iziet attīstības (iepazīšanas) lokus, līdz noslēgumā iemiesojas arī konkrētā Annā. Garīgā substance, kas cilvēkus tiklab vieno, kā šķir, ir šīs grāmatas ainava, kurā notiek dzīve, pulsē aizlaiki, savienoti ar precīzu un atmaskotu šī laika garu. Pat patriotismam te ir stindzinoši skaudra vieta un jēga. Ironizējot par valodas konvencionalitāti, Sparāne nav pašmērķīga, viņa relikvijas liek pie darba, iepūšot tajās dzīvību. Kad viss ir sabrucis un sapostīts, viņa lūkojas, ko izveidot no drupām, ko - no lūžņiem, ko - no piesmietajām vērtībām. Alūzijas, vārdu spēles, nozīmju pārslīdējumi nav dekoratīvie elementi, bet ekipējums uz būtības atklāšanu. Izmisums par to, ka būtības var nebūt, vientulība, bezcerība netiek nedz pielūgta, nedz nolādēta, šīs esamības trajektorijas tiek apzinātas līdz pamatelementiem, lai pēcāk radītu jaunu eksistenciālu līmeni - apliecinājumu bez ilūzijām. Sparāne nemeklē patvērumu valodas brīnišķībā, un tur atklājas viņas godīgums. Šī nomizotā, kailā esības sakne, kā izrādās grāmatā, sasienas ar aizlaikiem, senčiem, tagadnības bardaku, asinīm un mīlu - apliecinājumā, kas var pastāvēt vienīgi patiesības nežēlīgajā gaismā.
Annas Virdžīnijas kvalitātes man nešķiet ikdienišķa parādība latviešu literatūrā, tālab iesaku to piedzīvot katram savā atslēgā un nepaļauties vienmēr tikai uz aitu ganiem. Manuprāt, iepazīt grāmatu, tāpat kā iepazīt cilvēku, ir notikums. Bet tiem, kuri mēdz apgalvot: «Es taču tevi, mīļā, pazīstu! Līdz kaulu, līdz šūnu līmenim!», gribas no sirds uzsmaidīt. Jo tieši pēc šādiem paziņojumiem notiek pārsteidzoši brīnumi, kas maina ne tikai biogrāfijas, bet arī literatūru.