Tā bija viena no obligātajām sastāvdaļām Latvijas ārstu re-krutēšanas procesā, sestdien un svētdien notika arī mediķu intervijas. Kompānija _UK Locum_ darbam Lielbritānijā rekrutē ne tikai Latvijas, bet arī citu krīzes smagāk skarto valstu medicīnas darbiniekus, tomēr visaktīvāk par iespēju pamest valsti interesējoties tieši Latvijas ārsti.
Sestdien, kad ārstu rekrutēšanas procesu vēroja Diena, konferenču zālē, kur pie galdiņiem notika intervijas ar mediķiem, lielākoties nebija vairāk par trim Latvijas mediķiem. Kompānijas pārstāvji norāda, ka rindas nesagaidīt - jau iepriekš izveidots ārs-tu intervēšanas grafiks, divu dienu laikā bija plānots uzklausīt 80 cilvēku. Tiesa, to mediķu, kuri vēloties pamest valsti, esot krietni vairāk. UK Locum partnera kompānijā ID Medical vecākais ES valstu speciālists Džeimss Kofils Dienai stāsta, ka kompānija par iespēju aizbraukt jau interesējušies ap 200 mediķu: 80 jau esot gatavi darbam Lielbritānijā, pārējiem vēl jāuzlabo angļu valodas zināšanas. Kompānija gan piedāvā tikai īstermiņa darbu no mēneša līdz gadam, taču tā esot laba iespēja iegūt labu pieredzi darbā Lielbritānijā, lai varētu pretendēt uz patstāvīgu darbu.
Citās krīzes skartajās valstīs par aizbraukšanu galvenokārt interesējoties studenti un jaunie mediķi, tomēr redzams, ka krīzes trieciens Latvijas medicīnas sistēmai ir bijis smagāks - šeit ļoti liela ir tieši pieredzējušu speciālistu interese, norāda Dž.Kofils. Viens no viņiem ir otolaringologs Imants Roze. «Pašreizējā sistēmā medicīnas attīstības līmenis, pirmkārt, jau tāpat nav pārāk augsts, bet, otrkārt, pašlaik tas virzās uz lejas pusi. Nav nekādas iespējas šeit uzlabot savu kvalifikāciju, nav nekāda atbalsta no vadības puses, lai ārsts būtu labi izglītots. Es arī neparedzu, ka tuvākos 10 gadus šeit kaut kas mainīsies,» viņš skaidro, kāpēc grib aizbraukt no valsts. I.Rozi pamest valsti nemotivē nepietiekams atalgojums, jo, strādājot četrās darbavietās, iepriekšējos gados viņš nopelnījis «normālu Vācijas ārsta algu». Tomēr vairāki Dienas uzrunātie mediķi domā citādi. Kompānija informējusi, ka Lielbritānijā mediķi varot nopelnīt no 20 līdz 60, 70 mārciņām stundā atkarībā no kvalifikācijas un pieredzes, tāpēc kāda rezidente, iznākot no interviju telpas, uz Dienas jautājumu, kāpēc vēlas aizbraukt, atbild ļoti īsi: «Alga.» Mediķe rēķina, ka Lielbritānijā dienas laikā varētu nopelnīt naudu lidojumam turp un atpakaļ, bet divu dienu laikā - pašreizējo mēneša algu, kas, samazināta par piektdaļu, nokritīs zem 300 latu robežas. Rekrutētājiem viņa teikusi, ka negrib braukt prom pavisam un labprāt Lielbritānijā strādātu tikai nedēļu mēnesī, jo viņas ģimene paliks Latvijā.
Kāds gastroenterologs, kurš kopš maija esot zaudējis pusi ienākumu, pieļauj, ka pēc 15 gadu darba Latvijas medicīnā pametīs valsti kopā ar ģimeni. Ārsts braukt prom nevēlas, taču Latvijā ģimeni vairs nevarot uzturēt. «Es tā gribētu šeit palikt, neesmu arī tik jauns. Bet nav izvēles. Mūsu valsts mūs ir pametusi,» viņš rūgti nosaka. Ārsts norāda, ka vissliktākā pašlaik ir nedrošības sajūta, politiskās manipulācijas ap veselības jomu to tikai pastiprinot: «Man ir sajūta, ka šeit viss ir tik haotiski, neprognozējami. Banānu republika.» Savu artavu negatīvo emociju uzkurināšanā dodot arī bezkaislīgie paziņojumi par atlaišanu gastroenterologa darbavietā: «Cilvēkiem tiek iedota tikai lapiņa, ka sakarā ar reorganizāciju jums vairs nav darba. Un viss. Būtu viņiem vismaz kādu puķīti uzdāvinājuši.»
Arī interniste Agnese pēdējās nedēļās uz darbu katru dienu ejot kā pēdējoreiz. Iepriekš viņa strādājusi divās slimnīcās - lielākā no tām jau slēgta, otru drīzumā, visticamāk, slēgs. Vēl pirms gada bijusi sajūta, ka iekšķīgo slimību ārstus Latvijas slimnīcas vai uz pusēm plēš, bijis grūti izvēlēties no visiem darba piedāvājumiem, bet tagad ir klusums. Šogad viņa jau zaudējusi 60% no algas, tāpēc paliekot aptuveni 200 latu uz rokas, «kaut gan es strādāju 10 dežūras diennaktis mēnesī». Kāda Agneses kolēģe aprēķinājusi, ka nopelnot Ls 1,60 stundā uz papīra - tas nestāv ne tuvu algai, ko varētu nopelnīt Lielbritānijā. «Viņa nāks pieteikties rīt,» saka Agnese. Par aizbraukšanu domājot arī citi ārsti: «Jaunie visi faktiski domā braukt prom, vairs nav iespējas nekādus kredītus atmaksāt, pietiek tikai ēšanai, dzīvoklim, transportam.» Pati Agnese, kura nekad iepriekš nebija domājusi par darbu ārzemēs, pieteikusies Lielbritānijā strādāt trīs mēnešus, jo «gribu pamēģināt, kā tas ir».