Tēva pēdās
«Ātri sapratu, ka profesionāls hokejists no manis nesanāks, un jau piecpadsmit gadu vecumā pieteicos hokeja tiesnešu apmācības kursos,» ierasto ceļu uz arbitru saimi mērojis Odiņš. Izrādās, soģa liktenis viņam bijis jau šūpulī iekārts. «Tiesnesis bija arī mans tēvs Zigfrīds Odiņš, tiesa, ne hokeja laukumā, bet boksa ringā. Tēvs savulaik ieguva Vissavienības kategoriju.»
Par spīti tam, ka jau 1992. gada pavasarī Odiņš pēc paša iniciatīvas pieklauvēja pie toreizējā Latvijas hokeja tiesnešu kuratora Gundara Gaiļa durvīm, pēc pāris gadiem Latvijas U-18 izlases sastāvā viņš vēl spēlēja pasaules čempionātā Slovēnijas pilsētā Bledā. Eduarda komandas partneri bija pašreizējie valstsvienības līderi Aleksandrs Ņiživijs un Herberts Vasiļjevs. Treniņus viņš sācis pie Herberta onkuļa Edmunda Vasiļjeva. «Biju centra uzbrucējs, bet pasaules čempionātā spēlēju pa labo malu. Tas ir labākais variants, ja pats savulaik esi bijis spēlētājs. Tad labāk izproti spēles situācijas un apzinies, kā kurā brīdī jūtas hokejists. Tāpēc man ir žēl, ka samērā maz bijušo spēlētāju pārkvalificējas par tiesnešiem.» Kad to vislabāk darīt? «Jo ātrāk, jo labāk,» apgalvo Eduards.
1994./1995. gada sezonā Odiņš ieguva līnijtiesneša 1. kategoriju. 2002. gada olimpiskās spēlēs Soltleiksitijā bija pēdējā reize, kad viņš strādāja «uz līnijas». Galvenajam tiesnesim tomēr lielāks prestižs un arī labāks atalgojums. «Pirmais un galvenais nosacījums ir angļu valodas zināšanas,» potenciālajiem jaunajiem tiesnešiem norāda Eduards. «Vari būt perfekts tiešo pienākumu izpildīšanā, taču, ja nerunāsi angliski, starptautiskajā apritē nekad neiekļūsi. Otrais priekšnoteikums ir laba slidotprasme un tikai pēc tam noteikumu pārzināšana.»
Pasaules elites grupas čempionātā kā galvenais tiesnesis Odiņš vēl nav strādājis. No Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) puses augstākā atzinība bijusi iespēja vadīt U-18 pasaules čempionāta augstākās grupas spēles Baltkrievijā. Profesionāli tiesnešu darbam Eduards pievērsies tikai kopš KHL nodibināšanas. Pēdējos pāris gadus viņš citus darbus atlicis maliņā, tikai apkalpo KHL čempionāta spēles. «Mēnesī sanāk sešas vai septiņas KHL spēles. Kad esmu brīvāks, tiesāju arī Baltkrievijas un Latvijas čempionātā.» Priekškaru uz KHL tiesnešu aizkulisēm viņš neatver, jo pēc parakstītā līguma nav tiesīgs stāstīt par tiesnešu darbības ēnas pusēm. Latvijā tiesnešu maizīte nebūt neesot ar biezu garozu. «Pie mums vēl ir ļoti solīda publika un spēlētāji,» pēc pavadītajiem gadiem hokeja laukumā tiesneša mundierī secinājis Eduards.
Apsteiguši kaimiņus
Trīs ULEB un septiņi FIBA kategorijas basketbola tiesneši tik mazai valstij kā Latvija ir vērā ņemams skaitlis. Viens no mūsu vadošajiem arbitriem Oļegs Latiševs skaidro, ka tas panākts cītīgā darbā ar skatu nākotnē. Septembra sākumā Latiševs tiesāja pasaules čempionāta spēles Turcijā.
«Tiesāšanā viss sākas jaunatnes līgās,» stāsta Latiševs. Viņš pats trenējies VEF Basketbola skolā, taču pēc tam pārcēlies uz dzīvesvietai tuvāko 3. Bērnu un jaunatnes sporta skolu. Tur treneris piedāvājis tiesāt. Pēc viena no treniņiem parādījis nianses un kustības, un 1995. gadā jaunais arbitrs Ventspilī aizvadījis pirmo spēli jaunajā ampluā.
«Ir nepieciešami pamati basketbolā,» Latiševs skaidro, kāpēc lielākā daļa tiesnešu savas gaitas sāk līdzīgā veidā sporta skolās. Ar jaunajiem tiesnešiem daudz strādā Tiesnešu komisija. Ik gadu tiek rīkoti vairāki semināri, kur prasmes pilnveido gan jaunie, gan pieredzējušie soģi. «Liels nopelns ir FIBA komisāram un inspektoram Aināram Pogam, kura darba rezultātā tiesāšanas kvalitāte Latvijā ir ļoti augusi.
Esam priekšā arī Lietuvai un Igaunijai,» Latiševs norāda, ka latvieši kaimiņus apsteiguši, jo vairāk strādājuši ar domu par nākotni. Arī šobrīd tiesnesis starp jaunajiem kolēģiem saskata vismaz piecus topošos FIBA kategorijas arbitrus. «Būtiskākā ir spēles izpratne, jo noteikumus var iemācīties katrs. Tāpat svarīgi, lai tiesnesis nebūtu finansiāli atkarīgs no tiesāšanas darba, jo tad mainās viņa domāšana,» tiesāšanu kā piedevu pamatdarbam saredz Latiševs. Viņš pēdējos gados tiesājis gan pasaules, gan Eiropas čempionāta finālturnīros, kā arī Krievijas līgas finālus. «Labi ir tad, ja atbrauc pa nullēm,» arbitrs nosmej, ka finālturnīru tiesāšana ir vairāk prestiža nekā peļņas lieta. Tiesnešu sapnis? «Olimpiskās spēles. Vēl neviens Latvijas tiesnesis tajās nav piedalījies, taču pasaules čempionātā redzētais ļauj cerēt, ka jau tuvākajās spēlēs varētu būt arī mūsu tiesneši. Galvenais ir turpināt cītīgi strādāt un attīstīties,» optimistisks ir Latiševs.
30 gadus vecais tiesnesis par sava darba augstāko novērtējumu sauc «sajūtu pēc katras spēles, kurā visu izšķīruši spēlētāji, nevis kāda tiesneša svilpe». Protams, arī tiesneši ir tikai cilvēki, tāpēc gadās arī kļūdas. «Pēc šādām spēlēm labākais padomdevējs un mierinātājs man ir sieva, ar kuru izrunājam kļūdas. Viņa ir arī mans lielākais kritiķis - pati nodarbojusies ar basketbolu un ir ar savu redzējumu par spēli.»
Kautiņš dienvidos
Draudēja man visai bieži - runājot par savu tiesneša karjeru, atceras Romans Lajuks, kurš ilgus gadus bija viens no labākajiem Latvijas tiesnešiem. «Manā virzienā ir lidojuši gan akmeņi, gan arī krēsli. Labi, ka neesmu diez ko emocionāls un neuztvēru to personīgi. Citādi par tiesnesi nebūtu strādājis.»
«Kā jau vairums futbola arbitru, tiesāšanai pievērsos nejauši. 1984. gadā strādāju virslīgas sporta komitejā. Sezonas beigās uz vienu spēli Daugavpilī trūka līnijtiesneša. Man piedāvāja pamēģināt, un tā arī darīju. Tajā spēlē pieļāvu dažas kļūmītes, par ko līdzjutēji diezin ko priecīgi nebija. Vēlāk tiesāju jauniešu spēles. Iepatikās tā lieta, un 1986. gadā jau biju iekļauts Latvijas labāko tiesnešu desmitniekā.»
Katram tiesnesim karjerā gadījies pa kuriozam atgadījumam, un Lajuks nav izņēmums. «PSRS otrās līgas čempionātā bija jātiesā Krasnodaras apgabalā dienvidnieku komandu derbijs. Pēc zaudētajiem vārtiem viens no aizsargiem ar divām kājām ielēca vārtu guvēja mugurā. Ar to neapmierināti palika ne tikai futbolisti, bet arī līdzjutēji. Tie izskrēja laukumā, sākās kautiņš. Pēc piecpadsmit minūtēm ģērbtuvēs lūdzu spēlētājus beigt šo spēli. Viņi atteicās. Vienam zobs esot izsists, citam acs uzpampusi tā, ka neko neredz... Man nācās pārtraukt spēli pēc 70 minūtēm, un atlikušo laiku tā arī nenospēlēja,» ar humoru atceras pieredzējušais tiesnesis.
«Lai cik dīvaini neliktos, visgrūtākā spēle man laikam bija pārbaudes spēle. Kijevas Dinamo savā laukumā uzņēma Maskavas Dinamo. Kāds no klubu īpašniekiem bija uzlicis lielu naudu uz šīs spēles rezultātu, un futbolisti visa mača garumā spēlēja brutāli, neatdeva ne milimetru laukumā. Kādā epizodē teicu Denisam Kolodinam: «Nomierinies. Tā taču ir draudzības spēle!» Bet šis man atbild: «Mēs te, zini, arī nespēlējam par fantikiem!» Uz spēli bija pārāk liela likme, tāpēc nācās draudzības spēlē parādīt netipiski daudz kartīšu.»
«Žēl, ka pirms divdesmit gadiem nebiju tik gudrs kā tagad,» atzīst Lajuks. «Ar pieredzi sāc saprast, kad dzeltenā kartīte nepieciešama un kad pietiek ar smīnu. Reizēm tas viņus nomierina pat labāk nekā «plāksteris».»