Publiskajā telpā ar zināmu cikliskumu pēdējā laikā cirkulējusi atsevišķu valdības locekļu neapmierinātība par mazajām ministru algām. Nu tas, kā rādās, rezultēsies ļoti konkrētos soļos, un viss liecina, ka algas tiks celtas.
Pirmkārt, mazliet mulstu no izvēlētā laika diskusijai par šo tēmu. Cik tieši pašpārliecinātiem un Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātu apreibinātiem jābūt, lai teju priekšvēlēšanu laikā sāktu stāstīt, ka nabaga ministri ir totāli nemotivēti produktīvi strādāt par nepilniem 2000 eiro mēnesī?
Otrkārt, ministru algu celšana ir dziļi simbolisks solis, solis ar ļoti konkrētu un nepārprotamu vēstījumu sabiedrībai. Ko tad mums vēlas teikt mūsu valsts varenie? Ka labāk dzīvojam, jo varam atļauties? Loģiski. Esmu abām rokām par. Vajadzību ziņā ministri neatšķiras no citām sabiedrības grupām - ārstiem, policistiem, skolotājiem, ugunsdzēsējiem. Tas pats par pensionāriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un jebkuru, kurš atkarīgs no valsts.
Esmu par algu un valsts atbalsta palielināšanu ikvienam. Vairāk naudas vajag vienmēr un visur, taču saiknes zaudēšana ar kontekstu un realitāti šajā gadījumā ir absolūti mulsinoša. Kas tad ir tās lietas, kas ir mainījušās? Dažubrīd šķiet, ka Latvijā ir cilvēku grupa, kuri no banku augstceltnēm Latvijas reālijas tālāk par Tallinas ielu nav redzējuši. Šķiet, «veiksmes stāsta» mantra kādās aprindās ir atkārtota tik ilgi, kamēr tam ir noticēts tik ļoti, ka skatiens sācis peldēt gluži kā tādam pa Rīgas mikrorajonu klīstošam sektantam.
Treškārt, ar tagadējiem argumentiem par nepieciešamību celt ministru atalgojumu algas var celt teju ikvienas profesijas pārstāvim. Ziņu aģentūras LETA 17. jūlijā atreferētais premjeres arguments, ka ministru algām ir jābūt adekvātām Eiropas Savienības ministru algām, ir gada spārnotās frāzes vērts. Policistu, mediķu u. c. profesiju algām tādām nav jābūt?
Ceturtkārt, ministrēšana nav valsts maize klasiskā izpratnē. Ministrēšana nebūt nav mūža rūpals, tā mūsu valstī ir ļoti terminēta padarīšana - labākajā gadījumā pāris gadu, ja paveiksies un būs pietiekami labi pieslīpētas politiskās līferēšanas prasmes. Un diezin vai tieši alga būs nopietns arguments tam, vai attiecīgais kandidāts piekritīs kļūt par ministru. Neatkarīgi no algas lieluma pamatdarbs attiecīgajam kandidātam tāpat būs jāpamet, un neatkarīgi no pamatprofesijas pārtraukums profesionālajā darbībā šāda lēmuma gadījumā būs. Tāpēc būšana par ministru ir krietni vien atšķirīga lieta no darbošanās valsts pārvaldē jebkura līmeņa klerka amatā.
Lai dotos pie maizes devēja (šajā gadījumā ikviena Latvijas nodokļu maksātāja) un prasītu lielāku algu, ir jāizvēlas īstais laiks un īstie argumenti. Ministru algu palielināšanas gadījumā nav ne pirmā, ne pēdējā. Ir vienkārša, cilvēciski absolūti saprotama vēlme pēc lielākas algas.