Varētu jau atrunāties - «kāda mārrutka pēc» politiskais vājprāts būtu jāreflektē mākslā, ja reālajā dzīvē šis «politkabarē» jau ir līdz kaklam?
Viltīgi sameistarota
Ap Jāņa Vingra īsfilmu Pēdējais Lāčplēsis (pārfrāzējot Holivudas trash klasiku - latviešu Last Action Hero, tikai kompresētā stāvoklī) ir notikušas dažnedažādas vētrainas «apkino» peripetijas, tikai analizēts pēc būtības šis kinodarbiņš nav. Kas ir nožēlojami, jo pirmām kārtām īsfilma tās formālajos aspektos ir veikli, es pat teiktu: viltīgi veikli, sameistarota, tādēļ pelna izvērtējumu.
Kaut vai vērts papētīt, cik dīvaini režisors veido filmiņas Pēdējais Lāčplēsis ritmu: tā aizsākas un noslēdzas ar holivudiskiem datortrikiem - kā no dzelmes kāpj...dzelmē nogāžas bruņinieku cīkstoņu pāris plus meteorīta reklāmkampaņas cienīga parodija par Rīgu - 2010 (nakts Rīgas siluets un ainava ap Vanšu tiltu - kvalitatīva datorbilde).
Filmu dala epizodēs titri - kārtējais «feiks» no tiem simtiem importa filmu, kuros paskaidrojošie teksti ekrānā iznirst kā no datora vēdera (sveiciens Matrix pasaulei). Interesanti, kā Vingris slāņo «mītiskos elementus» ar parodiju par tiem jeb nopietno ar apņirdzamo. Priecē filmas perfektais skaņas dizains.
Parodija ir itin viss, kas vērpjas ap «mazmājiņu» Ministriju, kas filmā parādīta kā pasaules nedabiskuma esence, īsta nakts pasaule, proti, Ministrija ir cirks-bokss-bordelis vienā interjerā. Tā būtībā ir visprecīzākā jebkuras Latvijas reālās ministrijas vizītkarte - «uz āru» - tautai domāts teātris/cirks, kurā notiek starppartiju zempaklāja bokss un attiecībās ar Latviju valda bordeļa likumi - kā izdevīgāk «nodrāzt» valsti. Jūs teiksit, ka filma «neatspoguļo» lietu reālo stāvokli Latvijā? Tāda ir Pēdējā Lāčplēša nakts pasaule, kur rosība notiek tumsā un stimulējošu vielu un šķidrumu ietekmē, bet Vadonis Dr. Šņukurs (groteskā Agra Pilsuma atveidā) «pārtiek» no pornogrāfijas un būdīgiem, zeltķēdotiem džekiem sev blakus. Verdikts - varas pasaule ir tāla no reālās pasaules.
Nepieprasīsim kazai dēt olas
Filmas nopietnība - vienīgā garā «neparodijiskā» filmas epizode notiek stadionā, kur dažādu tautību latviešus «inspektore» (apbrīnojami brutālā Indras Burkovskas atveidā - šī mātīte tiešām uzdzen reālas tirpas!) pāraudzina par patriotiem - filmā šo pazemojošo, apkaunojošo, jebkādu cilvēka pašcieņu laupošo procedūru iziet gan Lāčplēsis, gan Antiņš, Maija, Rainis, Sprīdītis un citi «bāleliņi», bālie zēni. Pēc šādas patriotisma stundas (kas ir absurda stilistikā veidots «dialogs bez atbildēm») - kur tad lai izkastrētai, garīgi izčakarētai tautai dzimst tie varoņi?
Tātad arī filmas stāsts nav gluži «spēle vienos vārtos» - par cūkām-politiķiem (protams, atpazīstamiem - tādi ir žanra noteikumi!) un citiem pie varas esošajiem un to, kā šie «melnie spēki» ar veselu pakalpiņu armiju (kā spožus aktiertipāžus minot Jura Strengas infernālo Ministrijas sargu un ellīgi krutos kultūristus, kas visi izrādās īsteni «mīkstie») pazemo un ekspluatē latviešu tautu. Taču palūkojieties uzmanīgi, kādi ir paši «pazemotie un apvainotie» latvju bāleliņi - arī te režisors radis vielu ļoti skumjai karikatūrai. Kaut arī uz mirkli pārņēmuši ienaidnieka taktiku (šmaukšanos), «mūsējie» (Lāčplēsis, Sprīdītis, Rainis, Maija un Princese Saulcerīte) uzvar boksā un nogāž Doktora Šņukura rumpi pie zemes, viņš ruksiskā vitalitātē kā nezāle neiznīkst un atkal, atkal svempjas kājās. Nu tāda ir mūsu latviskā mentalitāte - uz katru Poruka Cibiņu atradīsies dvi Buņģi.
Tieši tas ir būtiskākais - Pēdējais Lāčplēsis spītīgi spirinās pie mums mazapgūtajā, taču, spriežot pēc skatītāju pieprasījuma, superaktuālajā politiskā kabarē (jeb pamfleta) teritorijā. Tādēļ šo filmu vērtēju kā drosmīgu eksperimentu ar žanru.
Jau pati žanra iedaba pieļauj un pat pieprasa, lai tās izteiksmes ieroču arsenālā prevalē kičs, «bez-gaumība», absurds traģikomisms. Pārspīlējums, teatralitāte, bufonāde, farss - arī šie ir žanra operētājsistēmas vārdi, un tie ir attiecināmi uz J. Vingra īsfilmu. Būtu muļķīgi paģērēt no politiskā pamfleta, lai tas «ievērotu» melodrāmas estētisko stilistiku vai cēloņsakarīgi rēno naratīvu, proti, pieprasīt no kazas, lai tā dēj olas.