Fotogrāfa novērojumi ir fiksēti, pielietojot analogu melnbalto fotogrāfijas tehniku. Izstādē redzamie darbi ir paša autora kopēti, īpašu uzmanību veltot arhīva kvalitātes prasību ievērošanai. «Manas bildes gājušas caur kādiem astoņiem šķidrumiem. Visas tonēšanas un skalošanas… Nav tikai trīs vannītes un ūdens,» smejas fotogrāfs, «melnbaltās fotogrāfijas ir tās, kurām ir jāsaglabājas 100 un 150 gadu.» A.Kovaļova fotogrāfijas -portreti un ainavas, kuras fotogrāfs uztver ne vien kā dabas portretu, bet arī kā savu pašportretu, - apbur ar dziļu vērību un uzmanību pret pasauli. Teiksiet - nekas jauns, raksturojums atbilstu virknei latviešu melnbaltās fotogrāfijas meistaru, vai tā būtu Inta Ruka, Māra Brašmane vai Anda Bankovska jaunākā paaudzē. Un tomēr, sekojot subjektīvās dokumentālās fotogrāfijas labākajām tradīcijām, jaunā fotogrāfa skats ir pārliecinoši savs. Ar personības pildījumu. Laimīgi draugu pāri un ģimenes, ar zīmuli parakstīti lakoniski nosaukumi: Guntars un Aurika; Rokas un kājas; Mazmeita; Mihals, Monika un Jasmīne; Petja, ainavas: Vizbuļi, Ievu laiks, Dzelzceļa stacija «Lielezers», Klapkalnciems, kurā mežs izskatās kā jūra. Visi - sudraba želatīna tehnikā. Fotogrāfs, kurš ikdienā jau daudzus gadus strādā Ārlietu ministrijā, šīs tehnikas nianses ir apguvis meistarklasēs pie atzītiem melnbaltās fotogrāfijas meistariem - Raimo Lielbrieža (Latvija), Mehmeta Kismeta (Turcija), Stefana Ronera (Spānija), Valērija Samārina (Krievija). Andrejs nejaušībām netic. Bijušais Latvijas vēstnieks Turcijā Ivars Pundurs, arī fotogrāfs, iepazinies ar melnbaltās fotogrāfijas meistaru Kismetu, savedis kopā ar biedrību ISSP un Starptautiskās fotogrāfijas vasaras skolas Ludzā vadītāju Baibu Teteri, atsaukusies Turcijas vēstniecība, radusies iespēja izstādei kādam no iesācējiem. A.Kovaļovs ir taktisks un dedzīgi apgalvo, ka vasaras skolā bijis daudz labu fotogrāfu, kas būtu pelnījuši izstādi. Tā ir ķēde, kas paskaidro, kāpēc jaunā fotogrāfa izstāde notiek Turcijas vēstniecībā. Tā apskatāma līdz 23.XII, plkst.12-15. Fotogrāfa Ludzā tapušie darbi skatāmi kopizstādē Gētes institūtā līdz 31.I.
Kāds ir sākums? Fotografējāt jau bērnībā?
Man tēvam bija vairāki fotoaparāti, un es fotografēju, arī mazs būdams. Bet par sākumu uzskatu 2000.gadu, kad nopirku savu pirmo fotoaparātu kā kopējo kāzu dāvanu. Tas ir tas gadījums, kad vecāmātei tiek dāvināta futbolbumba (smejas). Bet sieva man neko sliktu neteica, viņa joprojām ir pacietīga. Kopš tā laika es mēreni regulāri fotografēju un piedalos meistarklasēs, kad jūtu -kaut kas ir izsmelts un nepieciešams jauns posms. Man diemžēl nav bijuši ilgstoši kursi, kas ļautu iziet cauri visam amata apguves nepieciešamajam procesam. Bet īslaicīgi kursi ir bijuši daudz un dažādi. 2007.gadā meistardarbnīca pie Memeta Kismeta man bija solis vēl tālāk melnbaltās fotogrāfijas virzienā, tieši tehniskajā ziņā. Katrai fotogrāfijai ir tehniskā un saturiskā puse. Ir ļoti svarīgi ieturēt līdzsvaru, lai arī tehniski ļoti labi uztaisīta bilde nebūtu parasta kartīte. Tā man šobrīd ir sava veida mīkla - kur ir robeža starp tehniku un saturisko izpildījumu. Man ir svarīgi, lai bilde būtu labi uztaisīta, lai pēc 10, 20 un 100 gadiem tā izskatītos tieši tāpat, un tādēļ diemžēl ir jāiet cauri tehniskajam procesam. Taču tas dod arī radošo brīvību. Mans uzstādījums ir kā jebkuram meistaram - jo vairāk instrumentu tu pārvaldi, jo darbs sanāk labāks. Radio Klasika kādā intervijā pareizi pateica - radošais moments ir tikai 5% no visas radīšanas, pārējais ir laiks un tehniskās zināšanas, kuras pielieto šo 5% apstrādē.
Ticat arī spontanitātei? Vai jūs iedvesmo arī bieži piesauktā Anrī Kartjē-Bresona «izšķirīgā mirkļa» teorija?
Spontanitātei es ticu. Tas ir arī viens no žanriem, pie kura strādāju. Ceru, ka tas parādīsies nākamajā izstādē. Tomēr apelētu pie domas, ka arī spontanitātē, lai tu viņu noķertu un skatītājs pareizi saprastu tavu vēstījumu, ko tu esi ielicis mirkļa kadrā, vajag ielikt mērenas tehniskās zināšanas. Ja visi fotografē automātiskajā režīmā, tad arī attēli vienā brīdī kļūst ļoti līdzīgi. Arī fotoaparātu dabiskās kļūdas, kas veidojas tikai tāpēc, ka tas ir elektronisks, ir diezgan līdzīgas, attiecīgi - vizuāli līdzīgi kļūst arī attēli. Šajā gadījumā viss ir fotografēts ar absolūti manuālu fotoaparātu, kur pat baterija blakus nav stāvējusi. (Pieiet pie fotogrāfijas «Vizbuļi».) Tā ir bildēta manos laukos. Izstādes atklāšanā runāju ar vienu lielu tehnikas speciālistu, kurš man ir autoritāte. Viņš teica: «Zini, Andrej, kad es šo bildi apskatītos dabā, es to nomērītu pēc zonu sistēmas un, fotoaparātu neizņēmis, aizietu projām - te ir pretgaisma, te ir ļoti kontrastains, ļoti sarežģīts kadrs.» Es tajā mirklī par visu vēl nezināju (smejas). Uzstādīju, nomērīju krītošo gaismu un noklikšķināju (smejas). To var saukt pat par amatierisma priekšrocību. Ir daudz gadījumu, kad cilvēka radošais redzējums ļauj pamanīt kadru. Vienīgi cilvēkam, kas kopē, pēc tam ir jāieliek vairāk darba. Saturiskā puse ir ļoti svarīga. Vienmēr esmu teicis, ka tā veidojas no cilvēka zināšanām un iekšējās inteliģences. Var būt pati labākā tehnika, bet, ja cilvēkam nav iekšējās pasaules, caur kuru viņš attēlu redz un arī citiem paskaidro...
No kā, jūsuprāt, pašos pamatos rodas dzinulis fotografēt, no sajūtas, ka redzat to, ko citi nav ieraudzījuši?
Brīžos, kad nesanāca kādi kadri, man likās, ka nemāku fotografēt un ka man nevajag fotografēt - ko es mokos?! Kāpēc eju tam cauri?! Tad mēģināju pašķetināt lietas, kuras man patīk fotografēt, un sapratu, ka tā nemaz nav fotografēšana. Tā ir mirkļa iemūžināšana veidā, kas tev ir pieejams. Cits cilvēks uzrakstītu dzejoli, cits - uzzīmētu. Man patīk fotografēt cilvēkus vai vizuālas ainavas un pēc tam cilvēkiem bildi uzdāvināt. Emocijas, ko es gūstu no cilvēka, kad es viņam bildi parādu, mani piepilda. Tā mēs varam aizrunāties līdz Freidam (smejas), kāpēc man tas ir svarīgi. Man ļoti patīk fotografēt ģimeni - sasēdināt visus, kaut tas nav nemaz tik vienkārši, visi rosās.
Jums nav nostalģijas pēc laika, kad fotogrāfija bija kaut kas īpašs - ģimene vienreiz gadā sapucējās un sasēdās ratos, lai klidzinātu pie fotogrāfa?
Nē.
Vai var nofotografēt to, kas tevī pašā jau nav iekšā?
Ja tu neesi pret sevi patiess, tad var. Izlasi piecas instrukcijas, kā taisīt fotogrāfiju, un fotografē tieši tos objektus, kas norādīti, tad var.