Šķiet, ka tādas īstas vēstules es pati rakstīju un saņēmu, kad mācījos pamatskolā - mēs mēdzām ar draudzenēm viena otrai sūtīt garas, ar ilustrācijām rotātas atzīšanās mūžīgā draudzībā. Atceros cik liels bija pārsteigums, kad savā pasta kastītē uz dzimšanas dienu saņēmu atklātnīti no klases jaukākā puiša, pārlasīju taču to vienu rindiņu desmitiem reižu. Un tās es saucu par īstām attiecībām, nevis īsziņas, multiziņas, e-pasti un vēl nez kādi elektroniski brīnumi, kuri izdzēšami ar vienu nejaušu delete.
Esmu saglabājusi katru vēstuli, katru ar roku rakstītu zīmīti, bet starp tām visām arī mammas un tēta saraksti, kad viņi vēl tikai cerējās. Kāda tur ir romantika, cik viss šķiet īsts, patiess un mūžīgs. Lasot Karēņinu, ienāca prātā Google meklētājā ierakstīt famous love letters, un tavu pārsteigumu, manā priekšā atklājās jauna literatūra, tā aizliegtā, caur atslēgas caurumu noskatītā, kur galvenie varoņi parādās citā pavisam ikdienišķā vaigā. Tik ļoti tuvi mums, un saproti, ka neatkarīgi no gadsimta cilvēku galvenā vērtība bijusi, ir un būs mīlestība.
Pati esmu papīra un zīmuļa cilvēks, kurš savu domu vispirms uzraksta uz papīra, bet tikai pēc tam pārdrukā datorversijā (ja vien ir tāda nepieciešamība). Tomēr tie, kuri mani labi pazīst zina, ka es mēdzu pārsteigt ar kādu negaidītu vēstuli, vai zīmīti ievietotu starp grāmatām veikalu plauktos.
Uz ko tad es mudinu savā apcerē? Rakstiet vēstules! Sāciet ar mazumiņu - nelielu brokastu zīmīti vīram pie kafijas tases, rakstisku atgādinājumu bērniem par darāmajiem darbiem, sveicienu darba kolēģim pie blakus galdiņa.